Politisko panākumu koncepts Senajā Romā 79.g.p.m.ē. – 49.g.p.m.ē. konsulu piemērs

Abstract

Maģistra darba „Politisko panākumu koncepts Senajā Romā: 79.g.p.m.ē. -49.g.p.m.ē. konsulu piemērs” mērķis ir verificēt mūsdienu historiogrāfijā pastāvošo uzskatu, ka politisko panākumu kvintesence republikas posmā bija konsulāta sasniegšana. Izpētot konkrētu politiķu karjeras un nosakot to augstāko punktu, pētījuma autore ir secinājusi, ka laika posmā starp Sullas un Cēzara diktatūrām politisko panākumu būtība bija nevis konsulāts, bet neoficiālā senāta līdera, princeps civitatis, statusa iegūšana. Šāds jauns skatījums ļauj pilnīgāk izprast politiķu motivāciju turpināt dalību politikā pēc konsulāta un viņu apsvērumus politisko lēmumu pieņemšanā. Pētījuma secinājumi arī sniedz jaunu skaidrojumu straujai un plūstošai romiešu sabiedrības pārejai no republikāniskās iekārtas uz principātu, kas notika uzreiz pēc Cēzara diktatūras.

The aim of master's thesis "The Concept of Political Success in Ancient Rome: Example of Consuls 79BC-49BC" is to verify the definition of consulate as the essence of political success in the Roman Republic. After studying careers of politicians that held higher magistracy in the period between Sulla’s and Caesar's dictatorships, author concluded that the main goal was not to achieve the consulate, but to become an unofficial leader of the senate, princeps civitatis. This new view explains why many politicians continued to take part in politics after they achieved the consulate and what considerations were behind specific political decisions they made. The study’s findings also give a new explanation of the fast and smooth transition from republican state system to the principate that happened immediately after Caesar’s dictatorship.