Lielbritānijas eiroskepticisms

Abstract

Pēc Otrā pasaules kara beigām Lielbritānija uzskatīja, ka joprojām ir viena no pasaules lielvalstīm un tādēļ tās prioritāte nebija iesaistīšanās ciešākā savienībā ar kontinentālās Eiropas valstīm, it īpaši, ja šīs sadarbības mērķis bija kādas pārnacionālas organizācijas radīšana. Vēlāk, atzīstot savas izvēlētās ārpolitikas kļūdainību, Lielbritānija bija spiesta pievienoties Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, redzot to kā faktiski vienīgo iespēju izkļūt no savām ekonomiskajām problēmām, atjaunot starptautisko ietekmi un prestižu. Tomēr arī kā dalībvalsts Lielbritānija arvien ir paudusi atšķirīgus uzskatus par Eiropas integrācijas turpmāku padziļināšanu, pretojoties gan lielākas varas piešķiršanai Eiropas Parlamentam, gan Eiropas monetārās sistēmas ieviešanai, kā arī cenšoties panāk budžeta un Kopējās lauksaimniecības politikas reformas.

After the Second World War, Great Britain still considered itself as one of the world super powers and therefore involvement in closer alliance with countries of the continental Europe was not among its priorities, especially, if the aim of co-operation was creation of an supranational organization. Afterwards Great Britain admitted incorrectness of its chosen foreign policy and it was forced to join the European Economic Community perceiving it as the only possibility to get out of economic problems and to rehabilitate its international influence and prestige. However, also as a member state, Great Britain has always expressed different views about enlargement of further European integration, resisting both to granting greater power to the European Parliament and to establishment of the European monetary system, as well as trying to attain reforms of the common budget and the Common Agricultural Policy.