Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā

Abstract

Pēc neatkarības atgūšanas visas trīs Baltijas valstis, to aizsardzības sistēmas un bruņotie spēki faktiski bija vienādās pozīcijās. Pēc Krievijas karaspēka izvešanas no šo valstu teritorijām izveidojās jauni apstākļi, jauna drošības vide, kurā tās varēja atļauties brīvāk definēt savas ārējās un drošības politikas. Tā kā tās bija visām trijām valstīm līdzīgas un tāpat arī mērķis – integrēties Eiropas un transatlantiskajās drošības struktūrās – tad tas noteica it kā jauna sadarbības posma Baltijas valstu starpā aizsākšanos. Lai kļūtu par NATO dalībvalsti, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas mērķu īstenošana vislielākajā mērā bija saistīta ar aizsardzības sistēmu un bruņoto spēku attīstīšanas nepieciešamību, taču to ierobežoja resursu un pieredzes trūkums, un tas lika apvienot spēkus reģionālā sadarbībā. Tomēr sadarbība noritēja ar mainīgām sekmēm, jo katru no valstīm vadīja sacensības gars un vēlme izvirzīties priekšgalā. Tiklīdz kādai no valstīm izvirzīto kritēriju izpildē sāka veikties labāk un tā saņēma arī uzslavas no citiem starptautiskās politikas dalībniekiem, tā saasinājās konkurence to starpā, ko var izskaidrot ar vēlmi īstenot nacionālās intereses. Eksperti skaidrojumus rod arī triju tautu pārāk lielajās kultūras, tradīciju un senās vēstures atšķirībās. Darbā Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā tiek aplūkota no trīs aspektiem: tiek aprakstīti iecerētie un īstenotie militārie projekti, tāpat arī atspoguļota politiskās elites retorika un visbeidzot analizēti triju Baltijas valstu militāri stratēģiskie dokumenti. Ņemot vērā, ka Lietuvas, Igaunijas un Latvijas aizsardzības sistēmas bija līdzīgas, bet būtiskas atšķirības tajās sāka iezīmēties jau pēc integrēšanās NATO, tad uzsvars tiek likts uz pēdējo, spēkā esošo militāro stratēģiju analīzi un salīdzinājumu. Darbs ir strukturēts četrās nodaļās, un minētie sadarbības analīzes aspekti ir pamatoti ar teorētisko materiālu. Jāatzīmē, ka ar Baltijas valstīm kursa darbā tiek saprastas trīs Baltijas valstis – Igaunijas, Latvija un Lietuva. Savukārt, tiek apskatīts laika periods, sākot no 1995./1996.gada.

With the re-establishment of independence in three Baltic States, their defence systems and Armed forces were in similar position: the withdraw of Soviet forces from the territory of these three states formed new conditions and challenges as well new security environment for definition of autonomous foreign and security policy. Due to similar political and military situation these three states had common objective – to joint Transatlantic and European security structures. Consequently, this common objective fixed the beginning of Baltic States’ co-operation in defence area. In order to become a lawful member state of NATO, Latvia, Lithuania and Estonia had to restore and to develop their defence systems and armed forces, but the lack of experience and resources obliged them to consolidate their potentials in regional co-operation. In fact, this co-operation was marked by rivalry between Baltic States and their desire to lead and to forge ahead. As soon as one of theses states had more success in accomplishment of required criteria and received some praises from international politicians or organisations, the completion between Baltic States redoubled because of particular national interests and priorities. Besides some experts explain this phenomenon by existent historical and cultural differences between three states of Baltic Sea. In the research “Co-operation of Baltic States in Defence Area ” is given a survey of three basic aspects of co-operation in defence area between Baltic States – Latvia, Lithuania and Estonia – since 1995-1996s: by analysing some essential planned and implemented military projects, by reflecting of politicians’ rhetoric and finally by giving a the comparative study on Military Strategic Documents of three Baltic States. In accordance with the main objective, this research includes four basic parts based on military plans, development strategies and political guidelines as well as on the theoretical literature concerning general political and security issues.