Kultūras transfēra procesi latviešu tautas apgaismības un nacionālās kustības laikā 19. gadsimtā

Abstract

Bakalaura darbā tiek apskatīts vēstures posms no Lielā Ziemeļu kara līdz pirmās latviešu inteliģences nacionālās emancipācijas kustības aizsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē. Tiek skaidroti vēsturiskie priekšnoteikumi latviešu nacionālās pašapziņas izveidošanās procesam. Balstoties uz apskatītajiem kultūrvēsturiskajiem notikumiem Latvijā, ir mēģināts noskaidrot, kā uz pastāvošās vāciskās izglītības un kultūras bāzes jaunlatvieši veido savas nācijas modeli. Galvenais uzsvars tiek likts uz 19. gadsimta vidū izveidojušos situāciju, kad pirmā latviešu inteliģence, ieguvusi klasiski vācisku izglītību, pēkšņi nostājas opozīcijā pret saviem agrākajiem aizbildņiem un skolotājiem, aizgūstot un modificējot esošo kultūras un izglītības bāzi sava nacionālisma vajadzībām. Kā piemēri ir izvēlētas trīs latviešu kultūras pamatvērtības: folklora, dziesmu svētki un publicistika. Analizējot to tapšanas un attīstības posmus, tiek pārvērtēta jaunlatviešu darbība nacionālās kustības laikā.

Thesis reviews the history period from the consequences of Great Northern War to the first Latvian national intelligentsia emancipation movement in the second half of the 19th century. Thesis explains the historical premise of the Latvian national self-confidence formation process. Attempting to clarify how Neo-Latvians shaped it’s Nation model on the existing German education and cultural foundation, basing on the reviewed events of the history of civilization in Latvia. The main emphasis is based on the situation in the middle of the 19th century, when the first Latvian Intelligentsia was schooled by the German education system, suddenly took the opposition to their former guardians and teachers by modifying existing cultural and educational base for their own national requirements. As these paradigms have been chosen three Latvian national culture values: folklore, song festivals and journalism.