Nāves trauksmes saistība ar klasiskas un laikmetīgas fotogrāfijas estētisko pieredzi

Abstract

Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai mirstīguma apzināšanās padara estētisko pieredzi mazāk spēcīgu, vai nāves trauksmes līmenis negatīvi prognozē estētisko pieredzi un vai nāves trauksme nozīmīgāk paredz estētisko pieredzi klasiskām (iepretim laikmetīgām) fotogrāfijām. Pētījuma izlasē bija 206 dalībnieki – 135 sievietes un 71 vīrietis ar vidējo vecumu 20,09 gadi (SD = 6,79). Gan eksperimentālajā (n = 101), gan kontroles (n = 105) grupā bija respondenti ar mākslas izglītību (n = 96) un bez tās. Pētījuma metodes bija intervijas ar foto jomas pārstāvjiem, Nāves trauksmes aptauja un Mākslas uztveres aptauja. Šajā pētījumā mirstīguma apzināšanās nebija saistīta ar mazāk spēcīgu estētisko pieredzi, nāves trauksmes līmenis pozitīvi prognozēja estētiskās pieredzes rezultātu, un nāves trauksme spēcīgāk prognozēja klasisku fotogrāfiju estētisko pieredzi.

This study set to find out if mortality salience makes for a less pronounced aesthetic experience, if death anxiety levels negatively predict the aesthetic experience and if death anxiety predicts the easthetic experience of classical photographs better than that of contemporary photographs. There were 206 participants in total (135 women, 71 men) with a mean age of 20,09 years (SD = 6,79). Both the experimental (n = 101) and the control (n = 105) group had participants with (n = 96) and without art education. The methods used in this study were interviews with photography connoisseurs, the Death Anxiety Inventory and the Art Reception Survey. The results of this study showed that mortality salience was not associated with less pronounced aesthetic experiences, death anxiety levels positively predicted the extent of the easthetic experience and death anxiety levels predicted the aesthetic experience for classical photographs more so than for contemporary ones.