Akūtas nieru mazspējas gadījumu analīze slimnīcu intensīvās terapijas nodaļās: diagnostikas, terapijas efektivitātes un iznākumu izvērtējums

Abstract

Darba aktualitāte: mūsdienās akūta nieru mazspēja (ANM) ir relatīvi reta diagnoze stacionētiem pacientiem, jo ir vairākas klasifikācijas, pēc kurām tiek atšķirta akūta nieru slimība, jeb akūta nieru disfunkcija no gala stadijas - akūtas nieru mazspējas. Tomēr kopējais īpatsvars pacientiem ar akūtu nieru disfunkciju Latvijas slimnīcu intensīvās terapijas nodaļās, ir liels. Tā kā akūta nieru mazspēja ir stāvoklis pie kura novēro lielu letalitāti, ir nepieciešams īpaši rūpīgi atlasīt šos pacientus un agrīni preventēt slimības gala stadijas attīstību. Darba mērķis: izanalizēt ANM diagnostikas un terapijas metodes un to ietekmi uz pacientu letalitāti trīs Latvijas slimnīcas intensīvās terapijas nodaļās. Materiāli un metodes: Retrospektīvā, aprakstošā pētījumā, tika atlasīti pacientu klīniskie gadījumi no 2013.gada 1.janvāra līdz 2013.gada 31.decembrim, kuri bija stacionēti intensīvās terapijas nodaļā Latvijas slimnīcās. Pētījumā laikā tika analizēti 370 klīniskie gadījumi. Dati analizēti ar SPSS Statistics 22 programu un Microsoft Exel 2013. Rezultāti: ANM de novo attīstījās 48, jeb 13% pacientiem. Akūts nieru bojājums (ANB) konstatēts 92 pacientiem, kas sastāda 25%. (p < 0,01). ANM diagnostikai un dinamikas novērtēšanai pielietoja seruma kreatinīna izmaiņas, taču 132 pacientiem bija noteikts GFĀ, Urea - 103 pacientiem. 19% pacientu ar ANM bija novērota seruma kreatinīna samazināšanas, bet pie ANB seruma kreatinīns samazinājās tikai 12% pacientiem. Nieru aizstājterapija tika pielietota 12% pacientiem. Tikai konservatīvu terapiju pacientu grupā ar ANM pielietoja 38 pacientiem, bet ar ANB – 89. furosemīdu saņēma – 60% pacientu, savukārt torasemīdu – 40%. Pielietojot furosemīdu, seruma kreatinīns samazinājās 18% pacientiem, bet pielietojot torasemīdu 20%. Terapijā pielietojot dopamīnu 11% pacientiem samazinājās seruma kreatinīns. Kopējā letalitāte ITN - 71% no visiem pacientiem jeb 262 pacienti, (p- 0,0147). Letalitāte pacientiem ar ANM - 30% ar ANB -46%. (p - 0,0393). Secinājumi: ANM ir fatāli smaga slimība ar lielu mortalitāti. Pacientu letalitāte atkarīga no nieru bojājuma pakāpes. ANS diagnostikai Latvijas slimnīcās izmanto standartalizētus kritērijus, pārsvarā seruma kreatinīna izmaiņas. Diferencēšanā un pacientu atlasē pastāvēja problēma ar bazālā seruma kreatinīna noteikšanu. Kritiski smagiem pacientiem ar ANM seruma kreatinīna līmeni efektīvāk samazina torasemīds. Terapijā pārsvarā bija konservatīva. Nieru aizstājterapijas ārstēšanas metodes korelē ar augstu pacientu letalitāti, salīdzinājumā ar konservatīvo terapiju.

Background: nowadays acute renal failure (ARF) is a relatively rare diagnosis of hospitalized patients, as there are several classifications, in which they are separated in acute kidney disease and acute renal dysfunction in the final stage - acute renal failure. However, the overall proportion of patients with acute renal dysfunction in intensive care units (ICU) in Latvia is high. Since ARF is a condition which is observed at high lethality, it is necessary to select these patients early to prevent final stages of the disease development. The aim of the study: To analyze the diagnostic and therapeutic methods of ARF and their impact on patients' lethality in three Latvian hospital ICU.

Materials and Methods: It is a retrospective, descriptive study, where I analyzed patients who were hospitalized in ICU between 1 January 2013 and 31 December 2013. During the study I analyzed 370 clinical cases. Data were analyzed with SPSS Statistics 22 apps and Microsoft Exel 2013th.

Results: ARF de novo developed in 48 (13%) patients. Acute kidney injury (AKI) was found in 92 patients (25%). (P <0.01). To identify ARF and to evaluate dynamics of ARF in ICU, serum creatinine was applied, but to 132 patients were determined GFR, Urea was used to 103 patients. Serum creatinine reduction was observed in 19% of patients with ARF, and in 12% of patients with AKI. Conservative therapy was used in 38 patients with ARF, but with AKI – 89. 60% patients received furosemide, while Torasemide - 40%. Using furosemide, serum creatinine decreased by 18% of patients, but using torasemide by 20%. Therapy using dopamine in 11% of patients decreased serum creatinine. Renal replacement therapy was applied to 12% patients with ARF. The total lethality in ICU was 71% of all patients (262). (p 0.0147). Lethality in patients with ARF was 30% and 46% with AKI. (P - 0.0393).

Conclusions: ARF is illness with high mortality. Patient lethality depends on the degree of renal impairment. For ARF diagnosis and to define ARF in Latvian hospitals standartized criteria are used, mostly changes of serum creatinine. There occurred problem with the basal serum creatinine determinations to differentiate and select patients. Therapy was predominantly conservative. Torasemide decreased level of serum creatinine more effectively than furosemide. Comparing to conservative therapy, renal replacement therapy correlates with higher mortality.