Dažādu diagnostikas metožu salīdzinājums pacientiem ar strukturālu deguna obstrukciju pirms operācijas un astoņas nedēļas pēc operācijas

Abstract

Mana diplomdarba mērķis ir salīdzināt četras dažādas deguna izmeklēšanas metodes, kas tiek lietotas deguna obstrukcijas novērtēšanai pacientiem ar strukturālu deguna obstrukciju pirms operācijas un astoņas nedēļas pēc operācijas. Pacienti tika sadalīti divās grupās: ar deguna starpsienas deviāciju un apakšējās deguna gliemežnīcas hipertrofiju, un ar deguna starpsienas deviāciju un vidējās deguna ejas nosprostojumu bullozas deguna gliemežnīcas dēļ. Darba mērķi: Noskaidrot, kura no pētījumā izmantotajām metodēm ir klīniskajā praksē lietojama un visinformatīvākā, kā arī vai pastāv saistība starp pētījumā izmantotajām diagnostikas metodēm kopumā. Materiālu un metodes: Pētījumā piedalījās 20 dalībnieki, kuriem tika veiktas četras deguna izmeklēšanas metodes pirms operācijas un astoņas nedēļas pēc operācijas. Rezultāti:Iegūtie dati liecina, ka pētāmo pacientu grupā biežāk izplatīta ir deguna starpsienas deviācija ar apakšējo deguna gliemežnīcu hipertrofiju, kas vīriešu dzimumam ir par 26,7% vairāk nekā sieviešu dzimumam. SNOT-20 tests uzrāda uzlabošanos no 30 punktiem pirms operācijas, samazinoties līdz 14 punktiem pēc operācijas (vairāk punkti liecina par izteiktākiem simptomiem). Labāku uzlabošanos SNOT-20 uzrādot pacientiem ar deguna starpsienas deviāciju un apakšējo deguna gliemežnīcu hipertrofiju, šajā pacientu grupā ir vērojama izteiktāka simptomātika, kas atbilst 33 punktiem. VAS pacientiem pēc operācijas uzrāda uzlabojumu no 40 punktiem pirms operācijas līdz 80 punktiem astoņas nedēļas pēc operācijas, lielāku uzlabošanos uzrādot pacientu grupā ar deguna starpsienas deviāciju un vidējās deguna ejas obstrukciju no 32 punktiem pirms operācijas, ir vērojama uzlabošanās par 49 punktiem pēc operācijas, sasniedzot 81 punktu. Četru fāzu rinomanometrijas te Secinājumi: Cenšoties izpildīt izvirzītos darba mērķus, nonācu pie šādiem galvenajiem secinājumiem: Balstoties uz DT izmeklējumiem, pacienti tika klasificēti divās grupās atkarībā no deguna obstrukcijas veida. Četru fāzu rinomanometrija ir visinformatīvākā no diagnostikas metodēm pacientiem ar strukturālu deguna obstrukciju, jo sniedz informāciju par obstrukcijas veidu un smagumu. Četru fāzu rinomanometrija ir vienīgā no pētījumā izmantotajām metodēm, kas sniedz informāciju par katru deguna pusi atsevišķi, kā arī ļauj izvērtēt izelpas kvalitāti, kas klīniskajā praksē bieži tiek aizmirsts. 4-PR ir izmantojama klīniskajā praksē pacientiem ar strukturālu deguna obstrukciju. Pētījumā ir pierādīta statistiski ticama korelācija (<0,05) starp SNOT-20 un VAS testiem. Uzlabojoties SNOT-20 testa rezultātiem, uzlabojās ar pacienta vērtējums pēc VAS. Uzlabojoties pacienta vērtējumam pēc SNOT-20, uzlabojās pacienta vērtējums pēc VAS par deguna elpošanu kopumā. Pētījumā nepierādījās statistiski ticama korelācija (p>0,05) starp citām pētījumā izmantotajām diagnostikas metodēm. SNOT-20, VAS un PNIF testi nav lietojami ikdienas praksē pacientiem ar strukturālu deguna obstrukciju, jo ir mazinformatīvi.

The aim of my diploma work was to compare four different diagnostic methods which are used in the evaluation of nasal obstruction in patients with structural nasal obstruction prior to surgery and eight weeks after surgery. Patients were divided into two groups: patients with nasal septum deviation and the lower nasal turbinate hypertrophy, and nasal septum deviation and middle nasal passage obstruction due to concha bullosa. Aim of this study: Find out which of four diagnostic methods used in this study can be used in clinical practice and which method is most informative, as well to find out is there correlation between these methods. Materials and Methods: My study included 20 patients. Four diagnostic methods were performed before surgery and eight weeks after. Results: The resultant data shows that, in the patients being studied, most common was a nasal septum deviation with lower nasal turbinate hypertrophy, which is 26.7% more common in males than females. SNOT-20 tests show an improvement from 30 poinThe study demonstrated a statistically significant correlation (p <0.05) between the subjective tests SNOT-20 and VAS. Correlation between four-phase rhinomanometry tests, peak flow inspiratory test, SNOT-20 and VAS was not confirmed.Four-phase rhinomanometry tests (4-PR), show an improvement eight weeks after surgery. Comparing groups of patients, depending on the kind of structural obstruction, it was observed that the more severe nasal obstruction before surgery is for patients with nasal septum deviation and lower nasal turbinate hypertrophy, This group of patients have also had better 4-PR results eight weeks after surgery, a decrease in nasal obstruction from a moderate to a low level. Conclusions: In an effort to meet the set work objectives, I came to the following main conclusions: Based on the CT examination, patients were classified into two groups depending on the type of nasal obstruction. Four-phase rhinomanometry is the most informative diagnostic method in patients with a structural nasal obstruction, as it provides information on the type and severity of obstruction. Four-phase rhinomanometry is the only method used in the study, which provides information on each side of the nose separately, as well as to allow the assessment of the quality of breath in clinical practice is often forgotten. 4-PR can be used in clinical practice in patients with a structural nasal obstruction. The study demonstrated a statistically significant correlation (<0.05) between the SNOT-20 and VAS tests. As the patient's symptoms associated with nasal breathing improved, so did the patient assessment, according to VAS, for nasal breathing in general. The study did not prove a statistically significant correlation (p> 0.05) between the other diagnostic methods used in the study. SNOT-20, VAS and PNIF tests should not be used in everyday practice with patients with a structural nasal obstruction, as they give not enought information.