Reliģiski-filozofiski raksti, 17

Abstract

No pirmā skata varētu šķist, ka „Reliģiski-filozofisku rakstu” XVII krājums ir par bailēm. Jo ko gan citu mēs gribam sagaidīt, lasot šausmu literatūru, kā vien iespēju baidīties? Vai ko gan citu mēs izjūtam, lasot par karu un domājot par to, cik tuvu tas jau atkal stāv pie mūsu durvīm? Tieši par šādām bailēm raksta mūsu „Reliģiski-filozofisku rakstu” autori Bārbala Simsone un Igors Šuvajevs. Mēs varam skatīties uz šajos „Reliģiski-filozofiskos rakstos” publicētajiem darbiem kā uz dažādām stratēģijām, kurām visām ir viens mērķis: sadzīvot ar saviem dēmoniem – bailēm no pasaules, citiem cilvēkiem, savas nepilnības un arī nāves... Tā, viena no šādām stratēģijām varētu būt filozofiskā teoloģija, kuras vēsturi turpina skatīt Jānis Vējš rakstā „Filozofiskā teoloģija un lingvistiskais pavērsiens”, otra – Latvijas pirmo jogu sevis pilnveidošanas meklējumi. To vēsturi savukārt detalizēti aplūkojusi Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Vēl cita stratēģija – Aināra un Annes Sauku rakstos par Nīči kā „sabiedriskā nihilisma diagnosticētāju”, viņa skatījumu uz cilvēku un aicinājumu pārvarēt kultūru, tradīciju un reliģisko praksi, kas „nekādā veidā nevēršas pie un neveicina to cilvēka daļu, kas ir radītājs”. Un tieši tāpat savus dēmonus piejaucēt mēģina etno-pagānisma praktizētāji Ungārijā un Rumānijā, ar kuru reliģisko pieredzi savā rakstā mūs iepazīstina vieni no starptautiski pazīstamākajiem ungāru antropologiem – Ištvans Povedaks un Laslo Otilla Hubešs.