| dc.description.abstract | Bakalaura darba ietvaros tiek veikts pētījums par vēsturiskās koka arhitektūras saglabāšanas, izmantošanas un aizsardzības problēmām Latvijas PSR galvaspilsētā – Rīgā 20. gs. 60.-80. gados, kas lēnām, bet stabili noformulē un pierāda kultūras mantojuma vērtību un nozīmi. 20. gs. 60. gadu beigās parādās interese par seno koka apbūvi kā neatņemamu pilsētvides sastāvdaļu, un tiek uzsvērta tās loma, lietderība un galvenais - vērtība, kas pielīdzināma īpašajam kultūrvēsturiskajam mantojumam ar speciālu valsts aizsardzības zīmi. Šajā laika periodā Rīga saskaras ar jaunu arhitektonisko manieru un tendenču ieviešanu, izmantojot daudzus dažāda veida tehniskus risinājumus, kas bieži vien ir cēlonis pastāvošās arhitektūras un tai pakārtotās ainavas krasām izmaiņām. Strauji attīstoties jauniem būvprojektiem Rīgas pilsētā, atklājās gadījumi, kuros nepamatoti un tīši tika iznīcināti vērtīgi Rīgas senās koka apbūves objekti. Unikālu pilsētbūvniecisko kompleksu un arhitektūras pieminekļu saglabāšanas un restaurācijas procesā bija manāmi traucējumi vai pat apdraudējumi, kuru pamatā bija nepietiekoša finansiālā, kvalitatīva būvmateriāla un profesionāla darba spēka bāze. Liels solis arhitektūras un vēstures pieminekļu saglabāšanā un aizsardzībā bija speciālu valsts institūciju izveide, kā arī likumdošanas sakārtošana. 1967. gada izveidotais un 1983. gadā papildinātais „Latvijas PSR vēstures un kultūras pieminekļu saraksts” apskatāmajā laika periodā, nenoliedzami bija svarīgs atbalsts pieminekļu saglabāšanas un aizsardzības jomā, kaut nepilnīgs aizvien, un nepapildināts līdz pat 20. gs. 80. gadu beigām, tomēr iezīmēja LPSR kultūrvēsturisko objektu aizsardzības robežas. | |
