Sengrieķu filoloģisko tekstu valoda

Abstract

Brigitas Aleksejevas promocijas darba Sengrieķu filoloģisko tekstu valoda anotācija Sengrieķu filoloģiskajos tekstos vienuviet padziļināti pētīti dažādi ar valodas izpēti saistīti jautājumi – mūsdienās ar līdzīgu jautājumu izpēti nodarbojas atsevišķas valodniecības nozares: ortogrāfija, fonoloģija, morfoloģija, leksikoloģija, sintakse un stilistika. Šo tekstu valoda atšķiras no tā laika literārajiem (neteorētiskajiem) darbiem raksturīgās: tā kā te vērojami Eiropas filoloģiskās domas – valodas un literatūras – teoriju veidošanās pirmsākumi, to valoda ļauj novērtēt mūsdienu humanitāro zinātņu vidē funkcionējošās valodas agrīnāko tekstuāli pieejamo posmu, kas līdz šim nav pētīts. Promocijas darbā sengrieķu filoloģisko tekstu valodas pētījumam izmantots oriģināltekstu materiāls par filoloģiskiem (ar valodas izpēti saistītiem) jautājumiem, kas atlasīts no trīs sengrieķu retorikas teorētiķu traktātiem – Aristoteļa darba Ῥητορική (Retorika), Dionīsija Halikarnāsieša traktāta Περὶ συνθέσεως ὀνομάτων (Par vārdu savienošanu) un Hermogena traktāta Περὶ ἰδεῶν λόγου (Par izteiksmes veida paveidiem). No trīs atšķirīgā laikā sarakstītajiem traktātiem pētījumam atlasītā filoloģiski teorētiska satura teksta materiāla analīze atklāja, ka par galvenajām sengrieķu filoloģisko tekstu valodas raksturīgākajām īpatnībām uzskatāmas dažādiem valodas līmeņiem piederīgu filoloģisku jēdzienu apzīmējumu lietojums (1), autora viedokļa klātbūtne tekstā (2), tēlainās izteiksmes līdzekļu lietojums (3), kā arī atsaukšanās un citēšana (4). Analizējot minēto īpatnību realizēšanos katrā no pētījumam atlasītajiem tekstiem – kopīgo, atšķirīgo, kā arī attīstības tendences, novērtēta šo īpatnību saikne ar mūsdienu humanitāro zinātņu vidē funkcionējošās zinātnes valodas tipiskākajām iezīmēm: terminu lietojumu (1), tendenci uz objektivitāti (2), emocionāli neitrālu izteiksmes līdzekļu lietojums (3), darba zinātniskais aparāts (4). Lai arī vairākas sengrieķu filoloģisko tekstu valodu raksturojošās īpatnības (autora viedokļa klātbūtne tekstā, tēlainās izteiksmes līdzekļu lietojums) ir salīdzinoši grūti identificēt ar mūsdienu zinātnes valodas tipiskākajām iezīmēm (tendenci uz objektivitāti, emocionāli neitrālu izteiksmes līdzekļu lietojums), analizēto sengrieķu filoloģisko tekstu valoda ir mūsdienu humanitāro zinātņu vidē funkcionējošās zinātnes valodas un tajā vērojamā zinātniskās valodas stila agrīnākais tekstuāli pieejamais pamats.

Annotation to the Doctoral Thesis by Brigita Aleksejeva: The Language of Ancient Greek Philological Texts An Ancient Greek philological text often combined the research of various language-related issues, which are nowadays studied by separate branches of linguistics – such as orthography, phonology, morphology, lexicology, syntax, and stylistics. The language of these texts differs from that of the fictional and non-theoretical texts of the period: since they represent the origins of the European philological thought, the language of the texts allows us to evaluate – which has not yet been adequately done in a complex way – the earliest textually available stage of the language used in the field of humanities today. The research is based on the study of the original Ancient Greek philological texts on philological (language studies related) issues, selected from three Ancient Greek treatises by rhetoric theoreticians: Aristotle’s Ῥητορική (On Rhetoric), Dionysius Halicarnassus’s Περὶ συνθέσεως ὀνομάτων (On The Arrangement of Words) and Hermogenes’s Περὶ ἰδεῶν λόγου (On Types of Style). The analysis of the texts of philologically theoretical content selected from the three treatises created in different times shows that the key features of the language of Ancient Greek philological texts are: the use of designations of philological notions applicable to different levels of language (1), the presence of the author’s opinion in the text (2), the use of figurative means of expression (3), as well as references and quotations (4). The analysis of the application of the above mentioned features in each of the texts selected for the study — the common traits, the differences and the trends — provides an evaluation of the relation of the above features with the most typical features of the language of science applied in the humanities today: the use of terminology (1), the objectivity trend (2), the use of emotionally neutral means of expression (3), the scientific references (4). Though it is relatively difficult to identify several features of the language of Ancient Greek philological text (the presence of the author’s opinion in the text, the use of figurative means of expression) with the features of modern language of science (the objectivity trend, the use of emotionally neutral means of expression), the language of the analyzed Ancient Greek philological texts is the earliest textually available basis of the language of science applied in the humanities and the scientific language style present therein today.