Atbildība par videi nodarīto kaitējumu neatkarīgi no vainas.

Abstract

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā 2004/35/EK (2004.gada 21.aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu un Vides aizsardzības likumā regulētais stingrās atbildības institūts paredz operatora atbildību neatkarīgi no vainas par videi nodarīto kaitējumu vai tiešiem kaitējuma draudiem, kas ir radušies, veicot noteiktas profesionālās darbības. Maģistra darba mērķis ir veikt Vides aizsardzības likumā ietvertās stingrās atbildības regulējuma analīzi, pētot gan stingro atbildību ierobežojošos faktorus – dabas resursus, kuriem var tikt nodarīts kaitējums, profesionālās darbības un kaitējuma būtiskumu –, gan videi nodarītā kaitējuma novēršanas un atlīdzināšanas regulējumu. Tāpat tiek analizēts stingrās atbildības pamatā esošais princips “piesārņotājs maksā”, kā arī operatora jēdziens, un pētītas problēmas, kas rodas nosakot atbildīgo personu, gadījumos, kad kaitējums videi radies vairāku operatoru veikto darbību rezultātā. Darba rezultātā tiek secināts, ka atsevišķos gadījumos normatīvais regulējums attiecībā uz stingro atbildību un kaitējuma videi atlīdzināšanu ir nepilnīgs, tādējādi tiek piedāvāti priekšlikumi, lai to padarītu efektīvāku, kā arī veicinātu vides aizsardzības interešu ievērošanu.

The strict liability institute regulated by the Directive 2004/35/CE on environmental liability with regard to the prevention and remedying of environmental damage and the Environmental Protection Law provides the liability of the operator regardless of the fault for damage caused to the environment or imminent threat of damage arising from certain occupational activities. The aim of this study is to analyze the framework of strict liability, covered by the Environmental Protection Law, by studying both the factors limiting strict liability — natural resources, occupational activities and the significant damage — and the regulation of the prevention and remediation of environmental damage. The “polluter pays” principle underlying the strict liability is also analysed, as well as the concept of the operator and the problems arising from the determination of the responsible person in cases, where environmental damage results from activities carried out by several operators. The work concludes that, in some cases, the regulatory framework of strict liability and environmental damages is incomplete, thus proposals are proposed to make it more effective and to promote respect for environmental interests.