Posthumānisma koncepcija un vēstījuma stratēģijas filmā 2001: Kosmosa odiseja (A. S. Klarks, S. Kubriks)

Abstract

Esošo posthumanisma pētījumu pārbaude pierāda, ka tas ir ļoti savdabīgs jēdziens, kas izmanto ne tikai akadēmiskajā kontekstā, bet arī daudzās citās jomās, sākot ar mākslu un līdz pat militārajam kontekstam. Posthumānisma metodoloģija ir ļoti atkarīga un atšķirās atkarībā no cilvēces definīcijas, kuru tā pielieto. Šī pētījuma metodiskais pamats, kura mērķis ir noteikt, kā naratīvās stratēģijas tiek izmantotas posthumanism atspoguļošanai filmā 2001: Kosmosa odiseja (A. S. Klarks, S. Kubriks), lielā mērā ir izveidots ar Metjū E. Gladdena izvēlēto divdimensiju modeli un audio-vizuāliem teksti, kas balstīti uz Čatmena (1990), Fludernika (1996), Allratha & Gimniča (2005), Ehrata (2005) narratoloģiskajiem pētījumiem. Pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka Kubriks izteica savas idejas filmā, izmantojot tādas naratīva stratēģijas kā fotokamera, rediģēšana un mūzikas izvēle, kā arī to implimentēšana naratīva vēstījumā un stāsta simbolikā. Filmas posthumāno atribūtu analīze pierāda, ka Kubriks pasniedz drūmu cilvēku un tehnoloģiju attiecību perspektīvu un brīdina skatītājus par draudiem, kurus tehnoloģijas rada mūsu labklājībai, kā arī kaitējumu, ko tas var radīt cilvēcei. Kubrika pareģojumā, cilvēki iznīcina antropomorfizētu mākslīgo intelektu un pārspēj cilvēci ar dievišķīgu būtņu palīdzību.

The review of the existent research on posthumanism proves that it is a very fuzzy concept, which is not limited to academic context as the term is used in a plethora of domains, starting with arts and into military context. The methodologies of posthumanism differ greatly depending on the definition of humanity those adopt. The methodological framework for the present research, which aims at determining how narrative strategies are used to represent posthumanism in ‘2001: A Space Odyssey’, is largely established by the two-dimensional model proposed by Matthew E. Gladden and narrative analysis of audio-visual texts based on narratological studies by Chatman (1990), Fludernik (1996), Allrath & Gymnich, (2005), Ehrat (2005). The research findings allow to conclude that Kubrick expressed his ideas in the film through the use of such narrative strategies as camerawork, editing, and the choice of music, and their role in the narrative and symbolism of the narrative. The analysis of posthuman attributes in the film proves that Kubrick activates a gloomy outlook on human-technology relationships and warns the viewer about a threat that technology poses to our well-being and the damage it can cause. In Kubrick’s prophesy, humans destroy anthropomorphized artificial intelligence and transcend humanity with the help of godlike entities.