Intersubjektivitāte: pētījums par laikapziņas un sociālās esamības attiecībām transcendentālajā fenomenoloģijā

Abstract

Šī promocijas darba mērķis ir ar fenomenoloģiskās metodes palīdzību izpētīt augstākā mērā komplicētās "es" un "mēs" reciprokās attiecības un parādīt, ka sociālās esamības jēgas pamati tiek konstituēti transcendentālā ceļā, kam ir būtiska loma personas pašapjēgsmē (Selbstbestimmung) un kas rosina arī indivīda eksistenciālās savpatnības (Eigentlichkeit) apgūšanu. Pašapjēgsmes process promocijas darbā tiek pētīts saistībā ar laikapziņas fenomenu, īpaši pievēršoties Sv.Augustīna nozīmīgajam skatījumam par laiku un parādot, ka tas lielā mērā ietekmē E.Huserlu un viņa transcendentāli fenomenoloģisko mācību par jēgas konstituēšanos gan individuālās, gan sociālās esamības dimensijā, ko vēlāk transformētā veidā izmanto arī M.Heidegers un E.Finks. Pašapjēgsmes transcendentāli fenomenoloģiskās analīzes diskurss nepieciešami izved ārpus ego sfēras un postulē savu saistību ar citiem subjektiem, "es" esamības līmenim konstituējot sevi ar intersubjektīvā "mēs" palīdzību, kā par to māca Huserls. No tā izaug dzīvespasaules (Lebenswelt) kategorija, kas fenomenoloģijā tiek attīstīta kā cilvēku (sa)biedriskās klātesības elementārais un pašsaprotamais veids. Promocijas darba kontekstā dzīvespasaule ir aplūkota no saprašanas un saprašanās aspekta puses, ieviešot tā apzīmējumam jēdzienu "mēsība". Šajā sakarā ir svarīgi parādīt, kā subjektīvās zināšanās tiek ieaustas sociālajā kopsakarā (A.Šulcs) un kā abas savstarpēji ietekmē viena otru. Tādējādi var secināt, ka pilnvērtīgai sociālās esamības izpētei ir nepieciešama fenomenoloģiskā metode, jo tā parāda transcendentālā un mundānā sfēru daudzpusīgo mijiedarbību un tādēļ spēj dot adekvātu sociālās esamībasjēgpilnās uzbūves izklāstu, savukārt veiksmīgi īstenota intersubjektivitāte veicina savstarpējās saprašanās un dialoga procesu sabiedrībā.

The objective of this doctoral thesis is to investigate the reciprocal relations of I and We by virtue of phenomenological method, in order to maintain transcendentally founded substructures of meaning in the social word which plays an important role for self-reflection (Selbststimmung) and furthermore encourages the existential struggle for persons authenticity (Eigentlichkeit). The thesis aims to reveal the genesis of self-reflection by examining it within the context of constitution of time-consciousness. To reveal a type of the most significant doctrine of time, this thesis deals with St.Augustines profoundly theological understanding of time. His ideas were later resorted to by E.Husserl and integrated in his phenomenology as the key-concept for the constitution of meaning at individual and social level (undergoing a remarkable transformation by M.Heidegger and E.Finks afterwards). Transcendentally phenomenological analysis of self-reflection leads outside the sphere of ego and reveals its essentia; connection to its neighbors (E.Husserl). This introduces and approbates the we-relation. Thus the theme of intersubjectivity touches upon the life-word (Lebenswelt) and leads into the realm to of social word and to its phenomenology (A.Schutz). The thesis considers how subjective knowledge becomes embodied in the social stock of knowledge and how they both relate to each other. It allows to infer that by description and scientific investigation of social word and its structure the phenomenological method is essential because of its most significant reflections on reciprocal relations between transcendental and mundane spheres. Thus the transcendental phenomenology gives an adequate esplanation for a meaninhful construction of the social word, and supports the dialogue and empathy in the process of mutual understending as a result of seccessfully completed intersubjectivity.