Fizioloģiskā deguna cikla raksturošana ar diennakts nepārtrauktas nazālās plūsmas mērīšanas metodi

Abstract

Klīnicista ikdienā par deguna cikla aktualitāti var runāt, kad jāizšķiras par pacienta konservatīvu terapiju vai ķirurģisku ārstēšanu. Momentānie deguna gaisa plūsmas mērījumi var neatklāt to, kā pacients jūtas ilgākā laika periodā. Tāpēc ir svarīgi atpazīt deguna ciklu kā fizioloģisku parādību un spēt diferencēt to no patoloģiskas obstrukcijas. Nepārtrauktas nazālās plūsmas mērīšanas metode ir šobrīd vislabākā iespēja, lai nosacīti ērti novērotu deguna cikla reciprokās pārvērtības ilgākā laika periodā nekā to piedāvā alternatīvas. Šīs metodes apvienošana ar polisomnogrāfiju ir ļāvusi atklāt ciešas sakarības starp deguna cikla alterācijām un ķermeņa pozīcijas izmaiņām naktī un/vai REM miegu. Darba mērķis ir raksturot deguna ciklu 24 stundu intervālā ar nepārtrauktas nazālās plūsmas mērīšanas metodi. Pētījuma rezultāti tika iegūti, mērot 10 veseliem cilvēkiem deguna elpošanas plūsmu 24 stundu garumā un ar PSG ierīci reģistrējot ķermeņa pozicionālās izmaiņas. Tomēr tehnisku iemeslu dēļ pētījumam derīgi bija tikai 7 diennakts un 8 miega mērījumi. Izstrādājot darbu, tika iegūti šādi secinājumi: 1.Secīgas reciprokas deguna cikla izmaiņas diennaktī tika novērotas visiem dalībniekiem ar dažādu variāciju no 64% līdz 91%, savukārt, miegā tās variēja no 80 līdz 100%. Populācijā dominēja deguna cikls pēc klasiskā tipa. 2.Vidējais deguna cikla ilgums septiņiem dalībniekiem diennaktī bija 141,87 min. un nomodā – 119,50 min., bet astoņiem dalībniekiem miegā – 192,65 min. 3.Vidējais deguna ciklu skaits dalībniekiem diennaktī bija 10,71. 4.Diennakts pierakstā vidēji kreisā nāss darba fāzē bija 144,50 min., bet labā – 160,39 min., un tomēr statistiski būtiskas atšķirības starp šīm kategorijām netika novērotas (Mann-Whitney U-test, p = 0,688). 5.Starp kategorijām deguna cikla darba fāzes predominance un ķermeņa pozīcijas predominance nav statistiski būtiska asociācija.

A clinician is required on a daily basis to choose between conservative therapy or surgery in order to treat his patient. Instantaneous nasal airflow measurements cannot reflect well on how patients feels during longer period of time. It is in our best interests to recognise nasal cycle as normal phenomenom and gain skill to differentiate it from pathological obstruction of nose. Long-term rhinoflowmetry is a good fit to follow more closely to the nasal cycle changes while user is being in relative comfort compared to alternatives. This method was combined with polysomnography thus allowing to pinpoint strong asociation between nasal cycle changes and body position changes and/or REM sleep. The aim of this work is to characterize the nasal cycle at 24-hour intervals with a continuous method of measuring nasal air flows. The results of the study were obtained by measuring nasal air flow during 24 hours and combined with PSG accelleration sensosor data for body position gain. Only 7 measurments were valid for 24 hour and 8 for sleep time. During the work there were made the following conclusions: 1. Nasal cycle for all participants was observed. Most participiants had classical nasal cycle pattern. 2. The average duration of the nasal cycle was 141.87 minutes for seven participants, 119.50 minutes for wakefulness and for eight participants the average duration of cycle while in sleep was 192.65 minutes. 3. The average number of nasal cycles per day was 10.71. 4. There where no statistical significent asociation between average left and right nostril dominancce (Mann-Whitney U-test, p = 0.688). 5. There is no statistically significant association between the predominance of the working phase of the nasal cycle and the predominance of body position between the categories.