Sociālā kārtība kristīgajā Ibērijā 12.gs.-15.gs.

Abstract

Bakalaura darba “Sociālā kārtība kristīgajā Ibērijā 12. gs. - 15. gs.” mērķis bija izpētīt kristiešu, jūdaistu un musulmaņu sociālo mijiedarbību un minēto reliģisko minoritāšu statusu kristīgo monarhu pārvaldītajā Ibērijas pussalas daļā 12.-15. gadsimtā. Galvenie izpētes fokusa punkti bija reliģisko minoritāšu grupu tiesiskais statuss, ikdienas starpkonfesionālie kontakti un vispārējā dzīve starp kristiešiem. Izpētes gaitā tika secināts, ka reliģisko minoritāšu dzīvi no 12. līdz 14. gadsimta sākumam raksturoja tiesiska līdztiesība un vispārēja iecietība, kristiešiem saglabājot dominanci daudzos dzīves aspektos. 1391. gada grautiņi pret Seviļas jūdaistiem bija lūzumpunkts, pēc kuriem reliģisko minoritāšu stāvoklis degradējās līdz šīs kopienas tika vai nu fiziski iznīcinātas, vai arī piespiestas pāriet kristietībā 15. gadsimta gaitā.

The aim of the bachelor’s work “The social order in the 12th-15th century christian Iberia” was to research social interaction between christians, judaists and muslims and the status of religious minorities in the christian part of the Iberian peninsula from the 12th to the 15th century. The main focus of the resarch was the legal status, interconfessional contact and the life of these minorities among christians. In the research it was concluded that the life of religious minorities from the 12th until the 14th century was characterized by legal equality and an overall tolerance, with christians remaining dominant most cases. The riots of 1391 against the judaists of Seville was the breaking point, after which the status of these minorities degraded until they were destroyed or forced to convert to christianity in the 15th century.