Personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, liecības kā pierādījums

Abstract

Maģistra darbā tiek vērsta uzmanība uz konkrētu pierādījuma veidu – personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, liecībām un ar to saistīto problemātiku, īpaši kontekstā ar grozījumiem Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā, ar kuriem likumdevējs vēlējies stingri noteikt – ja liecini, tad tikai patiesi. Darba mērķis ir apzināt problēmas saistībā ar personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pienākumu sniegt tikai patiesas liecības, izvērtēt, vai likumdevēja izvirzītais mērķis jaunieviestā regulējuma sakarā varētu būt objektīvi sasniedzams un līdzekļi atbilstoši, kā arī akcentēt normu piemērošanas problēmātiku praksē. Pētījuma rezultātā autore norāda uz problēmjautājumiem, kas saistīti ar grozījumiem attiecībā uz patiesu liecību sniegšanas pienākumu, potenciālajiem riskiem normas piemērošanā, kā arī gadījumiem, kad nelabvēlīgu seku paredzēšana ir objektīvi pamatota.

The master's thesis focuses on a specific type of evidence - the testimony of a person entitled to a defense, and related issues, especially in the context of the amendments to the Criminal Law and the Criminal Procedure Law, with which the legislator wanted to strictly impose - if testify, then only do it truthfully. The aim of the work is to identify problems related to the obligation of a person entitled to a defence to provide only true evidence, to assess whether the goal set by the legislator in the context of the newly introduced regulation could be objectively achievable and appropriate, and to emphasize the problem of the application of these norms in practice. In the result of the research, the author points out the issues related to the amendments regarding the obligation to provide true evidence, the potential risks in the application of these norms, as well as the cases where the anticipation of adverse consequences is objectively justified.