Bērnības reliģiskās prakses pieredzes saistība ar piederību reliģiskai kopienai pieaugušā vecumā

Abstract

Darba aktualitāti rada pieaugošā mūsdienu Rietumu pasaules sekularizācija. Šī darba mērķis ir atklāt saistību starp to, ka bērnība sastāv no vairākiem vecumposmiem, tāpēc pozitīvai bērnības reliģiskajai pieredzei katrā no vecumposmiem ir nozīmīga loma piederībai pie reliģiskās prakses pieaugušā vecumā. Pētījuma uzdevumi ir izpētīt bērnības konceptu kristietībā un jauna vecumposma (pusaudžu vecumposma) vēsturisko attīstību, apskatīt piesaisti un īpašos vecumposmus, kā arī veikt kvalitatīvo pētījumu interviju veidā. Uz iegūto datu pamata tiek veikta datu analīze un sekojoši, balstoties uz teorētiskajās nodaļās minēto, tiek izdarīti secinājumi. Šī darba tēze ir: Pozitīva bērnības, īpaši uzsverot, ka tāda tā ir dažādos vecumposmos, reliģiskā pieredze ir priekšnoteikums aktīvai dalībai draudzes dzīvē/ reliģiskās prakses piederībai pieaugušā vecumā. Īpaši svarīgs ir apstāklis, ka reliģiskā pieredze var nebūt intensīva (jeb kvantitatīva), bet gan pozitīva (kvalitatīva), lai pieaugušā vecumā būtu piederīgs reliģiskai praksei.

The topicality of the research is caused by the growing secularization of the modern Western world. The goal of this research is to reveal the connection between the fact that childhood consists of several stages, therefore a positive religious experience of childhood in each stage plays an important role in belonging to a religious practice in adulthood. The tasks of the research are to study the concept of childhood in Christianity and historical development of newly made age stage (adolescence), to look at the attachment and special age stages, as well as to conduct qualitative research in the form of interviews. Based on the collected data, the data is analyzed and, based on the theoretical chapters, conclusions are drawn. The thesis of this research is: Positive childhood, especially emphasizing that this is the case at different age stages, religious experience is a prerequisite for active participation in church life / belonging to religious practice in adulthood. Of particular importance is the fact that religious experience may not be intense (or quantitative) but positive (or qualitative) in order to be part of a religious practice in adulthood.