Politisko partiju finansēšanas un aģitācijas regulējuma juridiskās problēmas

Abstract

Viena no svarīgākajām politiskās ietekmes svirām vienmēr ir bijusi politisko partiju finansēšana. Līdz ar drošības situācijas pasliktināšanos Eiropā šīs jomas regulējums iegūst jaunu aktualitāti. Maģistra darba mērķis ir aplūkot politisko partiju finansēšanas regulējuma normu pamatotību un efektivitāti, konstatēt šī regulējuma juridiskās problēmas un piedāvāt šo problēmu risinājumus. Darbā tiek analizēts politiskajām partijām paredzētā valsts budžeta finansējuma piešķiršanas regulējuma normu pamatojums un samērīgums, vērtējot šo normu piemērotību leģitīmo mērķu sasniegšanai, kā arī noskaidrojot, vai mērķus nav iespējams sasniegt efektīvākā un personas pamattiesības mazāk aizskarošā veidā. Pielietojot tiesību socioloģijā atzītas kvantitatīvas metodes un salīdzinot politisko partiju finansēšanas un aģitācijas regulējumu Eiropas Savienības valstīs, darbā ir pētīta ierobežojošo normu apjoma ietekme uz demokrātijas attīstības rādītājiem. Darbā tiek risinātas politiskās aģitācijas tiesību normu pretrunas, pielietojot tiesību tālākveidošanu. Autors aplūko arī tiesību normu ievērošanas uzraudzības un sankciju piemērošanas problēmas praksē. Darba rezultātā autors secina, ka atsevišķas normas, kas regulē politisko partiju finansēšanu no valsts budžeta, ir nepietiekami pamatotas vai nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, konfliktējot ar tiesiskās vienlīdzības principu. Pielietojot korelācijas jeb savstarpējās ietekmes novērtējuma aprēķinus, secināts, ka lielāks politisko partiju finansēšanas un aģitācijas ierobežojumu skaits rezultējas zemākā pilsoņu aktivitātē parlamenta vēlēšanās un zemākā sabiedrības uzticēšanās līmenī valdībai, bet augstākā korupcijas novērtējumā un lielākā ienākumu nevienlīdzībā – pārāk stingrs regulējums sniedz pretēju efektu vēlamajam. Autors secina, ka politiskās aģitācijas normatīvais regulējums nepamatoti atšķiras interneta un tradicionālajiem plašsaziņas kanāliem un ka praksē politiskā aģitācija ārvalstu interneta platformās netiek pienācīgi uzraudzīta. Darbā arī secināts, ka politiskās aģitācijas kontroles pasākumi un tiem sekojošās sankcijas bieži ir novēlotas un neefektīvas. Autors ierosina pārskatīt un pilnveidot regulējumu, mazinot atšķirīgu attieksmi pret politiskajām partijām un aģitācijas materiālu izvietotājiem, samazinot ierobežojumu un aizliegumu apjomu, kā arī uzlabojot informācijas publisku pieejamību un nodrošinot efektīvas sabiedriskās uzraudzības iespējas.

Financing of political parties has always been one of the most important levers of political influence. With the deteriorating security situation in Europe, the regulation of this area has become more relevant. The aim of the Master's thesis is to examine the justification and effectiveness of the norms regulating the financing of political parties, to identify legal problems with this regulation and to propose solutions. The grounds and fairness of the norms regulating the public funding of political parties are analyzed in the thesis, evaluating the applicability of these norms to the achievement of legitimate goals, as well as determining whether these goals cannot be achieved in a more effective and less violative way. By applying quantitative methods recognized in legal sociology and comparing the norms regulating the financing and agitation of political parties in the European Union countries, the impact of the extent of restrictive norms on indicators of democratic development is studied in the thesis. The author also examines the problems of monitoring compliance with legal norms and the application of sanctions in practice. As a result of the thesis, the author concludes that certain norms regulating the public funding of political parties are insufficiently justified or disproportionately restrict the rights to equal treatment, conflicting with the principle of legal equality. By applying correlation or mutual influence assessment calculations, it is concluded that a higher number of restrictions on the financing and agitation of political parties results in lower citizen activity in parliamentary elections and lower public trust in the government, but higher corruption ratings and greater income inequality – too strict regulation has the opposite effect to the desired one. The author concludes that the normative regulation of political agitation unnecessarily differentiates between the internet and traditional mass media, and that political agitation on foreign internet platforms is not properly monitored in practice. In addition, it is concluded that the measures for controlling political agitation and the sanctions imposed for it are often delayed and ineffective. The author proposes to review and improve the regulation, reducing discriminatory treatment of political parties and advertisers, reducing the scope of restrictions and prohibitions, as well as improving public availability of information and ensuring opportunities for an effective public oversight.