Kardiālās interocepcijas precizitātes mērīšanas noturīgums laikā, atšķirības starp dažādiem stāvokļiem un saistība ar trauksmi

Abstract

Pētījuma mērķis bija noskaidrot kardiālās interocepcijas precizitātes noturību laikā, saistību ar trauksmi, un vai tā pieaugs pēc fiziskās aktivitātes. Pētījumā 20 dalībnieki novērtēja savu trauksmi un veica sirdspukstu skaitīšanas uzdevumu vienreiz un otrreiz pēc divām nedēļām. Otrajā reizē dalībnieki veica sirdspukstu skaitīšanas uzdevumu miera stāvoklī un pēc 1 minūtes augstas intensitātes aktivitātes. Kardiālai interocepcijas precizitātei ir laba noturība laikā, trauksmes rezultātiem nav statistiski nozīmīgas saistības ar kardiālo interocepcijas precizitāti. Kardiālās interocepcijas precizitātei nav statistiski nozīmīgu atšķirību pirms un pēc fiziskas aktivitātes. Rezultāti jāvērtē piesardzīgi un jāatkārto vismaz 79 cilvēku izlasē. Nepieciešams papildus veikt pētījumus apskatot fizisko aktivitāšu saistību ar interoceptīvo precizitāti.

The study aimed to determine the temporal stability of cardiac interoceptive accuracy over time, its relationship with anxiety, and whether it would increase after physical activity. In the study, 20 participants were asked to rate their anxiety and perform a heartbeat counting task once and then two weeks later. On the second occasion, participants performed a heartbeat counting task at rest and after 1 minute of high-intensity activity. Cardiac interoceptive accuracy showed good stability over time, anxiety scores were unrelated to cardiac interoceptive accuracy. Increased accuracy of cardiac interoception did not appear after physical activity. The obtained results should be evaluated with caution and repeated in a sample of at least 79 people. It is necessary to conduct additional studies examining the relationship between physical activities and interoceptive accuracy.