Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana šķīrējtiesas procesā

Abstract

. Maģistra darbā „Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana šķīrējtiesu procesā” tika pētīts šķīrējtiesu dibināšanas un darbības tiesiskais regulējums, pētīta regulējuma attīstība no Civilprocesa likuma stāšanās spēkā 1999.gada 1.martā līdz mūsdienām, pētot šī regulējuma ietekmi uz tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu šķīrējtiesas procesā. Darbā izmantotas dažādu autoru publikācijas par šķīrējtiesu problemātiku, literatūra, tiesu prakses materiāli, publiski nepieejami šķīrējtiesu prakses materiāli. Darbā konstatēts, ka Latvijā pastāvošais normatīvais regulējums nespēj nodrošināt tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu šķīrējtiesu procesos. Problēmas tika apzinātas jau pirms vairāk, kā 10 gadiem, bet šo problēmu risināšanas metodes nav devušas gaidīto rezultātu. Būtiskākā konstatētā problēma ir šķīrējtiesas spriedumu apstrīdēšanas neiespējamība. Pašreizējais regulējums neatstāj nekādus tiesību aizsardzības līdzekļus personai, pret kuru pieņemts nelikumīgs šķīrējtiesas spriedums un tiesa nolēmusi izsniegt izpildu rakstu. Personām, pret kurām šķīrējtiesā pieņemts nelikumīgs spriedums, kuru nav jāizpilda vai nevar izpildīt piespiedu kārtā, vispār nav nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu, jo šajā gadījumā šķīrējtiesas process netiek vērtēts nevienā valsts tiesas institūcijā Kā svarīgas problēmas autors vēlas izdalīt: materiālo tiesību normu piemērošanas nevērtēšanu šķīrējtiesu spriedumos, kas ļauj pieņemt un izpildīt piespiedu kārtā nelikumīgus spriedumus, šķīrējtiesnešu atbildības nenoteikšanu par likuma pārkāpumiem, kas ļauj nesodīti izšķirt strīdus vienas puses interesēs, pieņemt apzināti nelikumīgus lēmumus un šķīrējtiesu atbildības nenoteikšana, kas ļauj šķīrējtiesām sadarboties ar neobjektīviem šķīrējtiesnešiem, apzināti pieļaut interešu konfliktus un pārvērst šķīrējtiesas procesus par komerciāliem pasākumiem. Autora priekšlikumi šķīrējtiesas procesa regulējuma pilnveidošanai vērsti galvenokārt uz redzamāko regulējuma problēmu novēršanu, jo pašreizējais regulējums nenodrošina pat personu pamattiesību ievērošanu. Maz ticams, ka autora priekšlikumi kādreiz realizēsies normatīvajos aktos, bet saglabājoties esošajam regulējuma, autors varētu ieteikt pilnībā apturēt šķīrējtiesu darbību. Atslēgvārdi: Šķīrējtiesa, šķīrējtiesas process, tiesības uz taisnīgu tiesu, šķīrējtiesu atbildība

. Master’s Thesis Guaranteeing the Right to a Fair Trial in Arbitration Proceedings contains a research of the legal regulation for the establishment and activities of arbitration courts, development of the regulation from 1 March, 1999, the effective date of the Civil Procedure Law, till nowadays, researching which is the impact of this regulation on guaranteeing the right to a fair trial in arbitration proceedings. For the purpose of developing the thesis, the author used publications by various authors on the arbitration court problems, literature, judicial practice materials, arbitration court practice materials not publicly accessible. It was established in the thesis that normative regulation applicable in Latvia cannot ensure the right to a fair trial in arbitration proceedings. The problems were realized more than 10 years ago, however, methods for solving them gave no expected results. The most serious problem that was established is impossibility to contest arbitral awards. Current regulation provides for no any means of legal defense for the person against whom an unlawful arbitral award was delivered and the court decided to issue a writ of execution. Persons against whom the arbitration court made an unlawful award, which is not subject to execution or cannot be executed by enforcement, have no any means of legal defense, since in this case arbitration proceedings are not assessed in any state judicial institution. As serious problems the author wishes to single out: non-assessment of application of the substantive law norms in arbitral awards, which makes it possible to deliver and execute by enforcement any unlawful judgments, non-determination of responsibility of arbitrators for violations of law, which makes it possible to settle disputes with impunity in the interests of one person, to deliberately deliver unlawful decisions, and non-determination of responsibility of arbitration courts, which makes it possible for arbitration courts to cooperate with biased arbitrators, to deliberately lead to conflict of interests and to transform arbitration proceedings into commercial events. The author’s suggestions for the improvement of the arbitration proceeding regulation are aimed mainly at liquidating the most obvious regulation problems, since the current regulation does not even provide for the observance of basic rights of persons. It is unlikely that the author’s suggestions will some time be included in the regulatory enactments, however, with maintaining the current regulation, the author could recommend to fully terminate the activities of arbitration courts. Key words: arbitration courts, arbitration proceeding, right to a Fair Trial, responsibility of arbitration courts.