Latvijas „neesošie” bērni: sēras un rituālu nepieciešamība

Abstract

Latvijas likumdošana un slimnīcu noteikumi nenosaka, kādai ir jābūt rīcībai ar spontānā abortā zaudētu bērnu mirstīgajām atliekām. Kopā ar citiem medicīniskajiem atkritumiem tās tiek sadedzinātas slimnīcu kurtuvēs, izņemot gadījumus, kad vecākiem, konfliktējot un pastāvot uz savām vecāku tiesībām, izdodas iegūt tās no slimnīcu dzemdību vai ginekoloģijas nodaļām, lai neoficiāli, bet ar cieņu savus mirušos bērnus apglabātu. Arī kristīgā kopiena demonstrē attieksmes trūkumu, kas izpaužas tās nesagatavotībā, sastopoties tieši ar šo dzīves realitāti, un nespējā piedāvāt nedz liturģisku, nedz pastorālu, nedz arī teoloģisku skatījumu, lai sniegtu vecākiem atbalstu. Latvijā ir nepieciešams veidot izpratni, kas atzīst ieņemto bērnu (augli) no tā radīšanas brīža līdz 22. grūtniecības nedēļai kā cilvēku, kurš ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, t. sk. – pret tā mirstīgajām atliekām. Savā darbā es vēlos aizstāvēt to vecāku viedokli, kuriem ir aktuāls šis jautājums. Tādējādi darba mērķis ir gan sabiedrības (t.sk. kristīgās kopienas) attieksmes, gan juridisko nosacījumu maiņa, lai cilvēka tiesību uz cieņu kontekstā tiktu ietverta arī cieņa pret ieņemto bērnu. Darbā „Latvijas ‘neesošie’ bērni: sēras un rituālu nepieciešamība” tiek secināts, ka atbalsta punkts šādai attieksmes maiņai ir kristīgajā ētikā balstīta morāle.

Atslēgvārdi: grūtniecības zaudējums, bērna mirstīgās atliekas, 22. nedēļas, ieņemtais bērns (auglis).

Latvia’s laws and regulations of hospitals do not define actions to be performed with mortal remains of a child in case of miscarriage. They are cremated in furnaces of hospitals along with other medical waste, excluding cases when parents, conflicting and insisting on their rights, get the remains from maternity department or gynaecology to bury their dead children unofficially, yet respectfully. The Christian community also demonstrates lack of the attitude that becomes apparent in its unpreparedness meeting the reality of life and in inability to offer liturgical, pastoral or theological view, not even to support parents. In Latvia, it is necessary to form comprehension that starting from its creation moment till the 22nd week of a pregnancy conceived child (foetus) is a person worth of respect, including respect to his or her mortal remains. In my work, I want to defend the opinion of parents for whom the question is urgent. Thus the aim of the work is the change of the attitude of the society (including the Christian community) and the change of legal terms – to enlarge the context of person’s right to respect with respect to conceived child. In the work “‘Non-existing’ Children of Latvia: the mourning and the necessity of rituals” it is concluded that support base to change such an attitude is moral based in Christian ethics.

Keywords: pregnancy loss, mortal remains of a child, 22 weeks, conceived child (foetus)