Uzvārdu došana latviešu zemniekiem kā brīvlaišanas juridiskās sekas

Abstract

Diplomdarba tēma ir „Uzvārdu došana latviešu zemniekiem kā brīvlaišanas juridiskās sekas”. Diplomdarbs sastāv no trīs nodaļām, kur katrai nodaļai ir vairākas apakšnodaļas. Pirmajā nodaļā autore apskata jautājumus, kas ir saistīti ar zemnieku brīvlaišanu. Šajā nodaļā tiek secināts, ka līdz brīvlaišanai muižniecība pieturējās pie romiešu tiesību principiem, kas noteica, ka zemes iedzīvotāji jau 13. gadsimtā bija kļuvuši par krustnešu dzimtcilvēkiem un savu kungu pārvietojamu īpašumu, ko brīvi varēja pārmācīt, pirkt un pārdot un kuru kungs varēja brīvi rīkoties ar zemnieku īpašumu. Pēc muižnieku domām tā brīža latviešu stāvoklis, muižnieku neierobežotā vara pār viņiem un tās izlietošana piederēja pie labākās kārtības: jo latvieši paši jutās labi. Ar katru pārmaiņu zaudētu latvietis pats, un dzimtbūšana un barga apiešanās latvieša labklājībai bija nepieciešama. Šādus un līdzīgus ne ar ko nepamatotus aizbildinājumus muižnieku vēlmei pēc iespējas novilcināt dzimtbūšanas atcelšanu savā sacerējumā „Latvieši” norādīja G.Merķelis. Tomēr ar laiku muižnieki saprata, ka tikai izdarot izmaiņas latviešu zemnieku stāvoklī, var mēģināt novērst jaunus nemierus. Tā 1817.gadā Kurzemē, 1819.gadā Vidzemē un 1861.gadā Latgalē tika pieņemti likumi par zemnieku brīvlaišanu. Reizē ar brīvlaišanu notika arī uzvārdu došana zemniekiem. Uzvārdu došanas iemesli un mērķi bija personas identitātes noteikšanas atvieglošana, jo pēc zemnieku brīvlaišanas daudzie Jāņi un Pēteri draudēja sajukt lielā jūklī, atņemot iespēju personu identificēt. Turklāt jāņem vērā bija arī tas, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija paredzams, ka paplašināsies zemnieku pārvietošanās iespējas. Uzvārdus bija tiesības izvēlēties pašiem zemniekiem, tomēr bieži uzvārdus deva arī muižkungi vai muižas ierēdņi. Visbeidzot darba trešajā nodaļā autore norāda uz jautājuma par uzvārdu lietošanu un atveidi aktualitāti arī mūsdienās. Šim mērķim darbā tiek analizēti divi tiesas spriedumi, kurus pieņēmusi gan Latvijas Republikas Satversmes tiesa, gan arī Eiropas Padomes Cilvēktiesību tiesa sūdzībās pret Latvijas Valsti (Mentzen un Kuharec lietas).

The subject of the Graduation Paper is Giving Surnames to Latvian Peasants as Legal Consequences of Emancipation. The Graduation Paper consists of three Sections, each of which is divided into Sub-sections. In the first Section, the author examines the aspects related to emancipation of peasants. The conclusion is made that prior to emancipation, landowners followed roman legal principles, according to which peasants became serfs of the crusaders and movable property of their lords, being at liberty to teach, buy, sell their serfs and dispose of their property, already in the 13th century. According to landowners’ thoughts, the situation Latvians were in at that moment, unlimited power of landowners and exploitation was the best order: as Latvians themselves felt well. Each change allegedly caused harm to Latvians, and serfdom and severe treatment were necessary for Latvians’ well being. These and other groundless justifications for dragging out liquidation of serfdom as desired by landowners were described by G. Merkels in his work The Latvians. However, in the course of time, landowners understood that only after changing the position of Latvian peasants, it could be possible to eliminate new disturbances. So, in 1817 in Kurzeme, in 1819 in Vidzeme and in 1861 in Latgale, the laws on emancipation for peasants were adopted. Along with emancipation, peasants were given surnames. The reasons and goals for giving surnames were to facilitate proving the person’s identity, as after emancipation for peasants many Janis and Peteris could make a muddle of things if lacking an opportunity to identify the person. It was also to be taken into account that after liquidation of serfdom, wider possibilities for peasants’ moving to the new places were envisaged. Peasants were allowed to select surnames by themselves, however landowners or management of the manor often gave surnames as well. Finally, in the third Section the author specifies topicality of the aspect related to usage and reproduction of the surnames nowadays as well. For this purpose, two court judgments adopted by the Republic of Latvia Constitutional Court and the claims of the European Council Court of Human Rights against the State of Latvia (Mentzen and Kuharec cases) are analyzed in the work.