Ar administratīvā procesa likumā paredzētā personas vispārējā locus standi saistītie problēmjautājumi un to risinājumi

Abstract

Maģistra darba ietvaros analizēts Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā paredzētais personas vispārējais locus standi jeb tiesiskā spēja vērsties tiesā. Personas locus standi aplūkots kā obligāts pieteikuma pieņemamības kritērijs, kuram iztrūkstot, tiesnesis atsaka pieņemt pieteikumu un lietu nevar izskatīt pēc būtības. Maģistra darba ietvaros analizēti priekšnoteikumi, kas jāņem vērā, izvērtējot personas vispārējo administratīvi procesuālo locus standi, īpaši netipiskos gadījumos. Galvenā uzmanība veltīta personas subjektīvajām publiskajām tiesībām, jēdziena “tiesības” un “tiesiskās intereses” vispārējam saturam. Pētījuma gaitā secināts, ka subjektīvās publiskās tiesības ietver gan Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā minētās “tiesības”, gan “tiesiskās intereses”. Gan personas tiesības, gan tiesiskās intereses kalpo par patstāvīgu personas vispārējā administratīvi procesuālā locus standi priekšnoteikumu. Jēdziens “subjektīvās publiskās tiesības” maģistra darba ietvaros liets šaurākā nozīmē, ar to saprot no objektīvajām tiesībām personai izrietošas tiesības prasīt no valsts kādu darbību vai arī atturēšanos no tās. Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā minēto “tiesību’ un “tiesisko interešu” atšķirība izpaužas tajā, ka “tiesības” var izrietēt no pozitīvajām objektīvajām tiesībām, savukārt “tiesiskās intereses” – no vispārējiem tiesību principiem. Kā personas vispārējā administratīvi procesuālā locus standi priekšnoteikums analizēta konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšana, kā arī subjektīvo publisko tiesību aizskāruma konstatēšanas nepieciešamība un saturs. Aplūkots jautājums par trešo personu locus standi, kā arī tiesneša rīcību gadījumā, kad viņam rodas šaubas par personas vispārējo administratīvi procesuālo locus standi. Maģistra darba ietvaros analizētas ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskās un Vācijas tiesības. Īpaša uzmanība veltīta Latvijas administratīvo tiesu nolēmumiem, secinot, ka patlaban nav iespējams runāt par vispārējām judikatūras tendencēm attiecībā uz maģistra darba ietvaros aplūkotajiem jautājumiem, jo līdzšinējā tiesu prakse nav viennozīmīga.

The master paper analyses a person’s general locus standi mentioned in the Section 31, Paragraph two of Administrative Procedure Law or, in other words, a person’s general capacity to turn to an administrative court. Locus standi of a person has been considered as a compulsory admissibility criterion, for his/her eligibility of submitting an application; the criterion not being met, the judge shall refuse to accept the application and the case may not be adjudicated to the merit. The master paper also considers preconditions to be taken into account when estimating the person’s general administrative procedural locus standi, especially in specific, not regular cases. The author mainly focuses on the person’s subjective public rights, the general content of concept of rights and legal interests. A conclusion has been reached that subjective public rights includes both a person’s “rights” and “legal interests” mentioned in the Section 31, Paragraph two of Administrative Procedure Law. A person’s rights as well as his/her legal interests are substantive alternative prerequisites of the general administrative procedural locus standi of a person. The concept “subjective public rights” in the paper is used in a narrower meaning, understanding by that a person’s rights supervening from objective rights to claim that the State take an action or, on the contrary – to refrain from it. The diference between “rights” and “legal interests” mentioned in the Section 31, Paragraph two of Administrative Procedure Law is that “rights” may result from positive legal sources, however “legal interests” – only from general legal principles. As a precondition for a person’s general administrative procedural locus standi, the existence of specific public legal relations as well as the need for finding the fact and the content of infringement of a person’s subjective public rights has been considered. An issue concerning third parties as well as an action of the judge in a situation, when there is a doubt about a person’s general administrative procedural locus standi has been discussed. Apart form the Latvian Law, also the International Law of Human Rights and German Law have been referred to in the paper. Special attention has been paid to the rulings of the Latvian Administrative Courts, however, the conclusion is, that currently it is not possible to speak about general trends of the case-law concerning issues considered in the master paper, since the effective case-law is not unambiguous.