Valsts tiesības regulēt ārvalsts ieguldījumus vides aizsardzības sakarā un netieša ekspropriācija, nošķiršanas problēmjautājumi

Abstract

Diplomdarba “Valsts tiesības regulēt ārvalsts ieguldījumus vides aizsardzības sakarā un netieša ekspropriācija, nošķiršanas problēmjautājumi” mērķis ir, pirmkārt, noskaidrot, vai valsts izdotu regulējumu vides aizsardzības sakarā, kas ietekmē ārvalsts ieguldītāju, var uzskatīt par valsts bona fide regulējumu publisku mērķu vārdā. Kopumā ņemot, starptautiskās tiesības neparedz valstij atbildību par vispārīgās interesēs izdotām īpašumu ietekmējošām normām, tomēr pašreizējās tendences liecina, ka arī vispārējs regulējums var netieši veidot ārvalsts ieguldījuma ekspropriāciju. Tādēļ otrs diplomdarba uzdevums bija noskaidrot starptautiskajās tiesībās atzītus kritērijus valsts regulējuma un netiešas ekspropriācijas nošķiršanai, īpašu uzmanību pievēršot vides regulējumam, kas starptautiskajā arēnā izraisījis īpaši asas diskusijas. Tiesību doktrīnā pastāv divas atšķirīgas pieejas robežšķirtnes noteikšanai, un proti, “ietekmes” doktrīna, kas pamatojas uz regulējuma ietekmes uz īpašumu izvērtēšanu, un “nodoma” doktrīna, kas papildus ietekmei uz īpašumu ņem vērā arī valsts nodomu un regulējuma izdošanas apstākļus. Lai izvērtētu, kurai no doktrīnām dodama priekšroka, darbā ir analizēti dažādus tiesiskos režīmus pārstāvošu starptautisko tiesu un šķīrējtiesu spriedumi.

The aim of the diploma work “Boundary line between state’s right to regulate foreign investment for environment protection reasons and indirect expropriation” is, firstly, to clarify whether state regulations affecting the investment of foreign investor for environment protection reasons could be regarded as actions within bona fide public regulations for the general interests. In general, such traditional types of property rights restrictions as reasonable regulations are harmful, but do not carry consequences under international laws. However, the current trend shows that state regulations in substance could be measures tantamount to expropriation. Therefore the second aim was to find out criteria recognized under public international law for making distinction between state’s sovereign rights to regulate and regulations amounting to indirect expropriation, particularly paying attention on environmental regulations, since this issue has developed the hottest discussions at international level. The doctrine provides two distinct settings for the boundary line, namely, the “sole effect” doctrine, which bases the distinction on the concept of the effect on the property rights, whereas the “purpose and intent” doctrine balances the effect on property rights with other factors such as the purpose and the circumstances of the government action. Thus, the jurisprudence of international courts and investment tribunals was analysed to understand which doctrine tends to be the leading one and whether the state or the foreign investor should bear the costs of changing environment protection standards.