Intelektuālā īpašuma tiesības un reklāma

Abstract

Ar intelektuālā īpašuma tiesībām apveltīto objektu skaita pieaugums ir sekmējis zinātnieku centienus piemērot darbiem intelektuālā īpašuma tiesību teorijas, kas satur kritērijus katra objekta izvērtēšanai pirms ekskluzīvu tiesību piešķiršanas. Darba autors, aplūkojot utilitārisma, darba un personības teorijas, konstatēja, ka reklāmas veidošana notiek neatkarīgi no speciāla tiesiskā režīma pastāvēšanas, tāpēc saskaņā ar utilitārisma teoriju to nav nepieciešams aizsargāt ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Daudz pielaidīgāka attiecībā uz reklāmas aizsardzību ar intelektuālā īpašuma tiesībām ir darba un personības teorijas. Darbā analizētas reklāmas īpašnieku tiesības un pienākumi attiecībā uz trešajām personām piederoša intelektuālā īpašuma izmantošanu reklāmas darbos. Tika konstatētas īpašnieku izņēmuma tiesības, kā arī minēti piemēri no Latvijas tiesu prakses, kad reklāmās bez intelektuālā īpašuma tiesību objekta īpašnieka atļaujas tiek izmantoti darbi, tādējādi pārkāpjot īpašnieku izņēmuma tiesības. Uzmanība tika veltīta arī atļautai un pieļaujamai citam piederoša intelektuālā īpašuma izmantošanai reklāmā bez īpašnieka atļaujas. Autors secināja, ka preču zīmei līdzīga apzīmējuma izmantošana ir atļauta salīdzinošajā reklāmā. Citu valstu prakse liecina, ka pastāv pieļaujamības princips gadījumos, ja autora darbs nejauši iekļauts cita autora darbā. Darba autors secina, ka šādu principu ir nepieciešams noteikt autortiesības reglamentējošajā likumā Latvijā. Ņemot vērā, ka atšķirīgās reklāmas formas neļauj to kopumā aplūkot kā patstāvīgu intelektuālā īpašuma tiesību objektu, autors nodalīja audiovizuālu, vizuālu un audio reklāmu, lai noskaidrotu, vai katrs no veidiem ir aizsargājams kā patstāvīgs intelektuālā īpašuma tiesību objekts. Darba analīzes rezultātā autors secināja, ka reklāma ir atzīstama par intelektuālā īpašuma tiesību objektu, tomēr tai raksturīgas vairākas pazīmes, kas būtiski atšķir to no citiem intelektuālā īpašuma tiesību objektiem. Pie šīm pazīmēm pieder nepieciešamība reklāmas devējam nodot autora personiskās tiesības, kas saskaņā ar Autortiesību likumu autora dzīves laikā nav atsavināmas. Balstoties uz intelektuālā īpašuma tiesību teorijām un ņemot vērā reklāmas specifiku, autors ierosina izslēgt reklāmu un speciāli reklāmai radītos atsevišķus komponentus no ar autortiesībām aizsargāto darbu saraksta. Autors analizēja reklāmas devēja un reklāmas izgatavotāja reklāmas izmantošanas tiesību pārejas jautājumus, konstatējot gadījumus, kad reklāmas devējam nav nepieciešams iegūt reklāmas izmantošanas tiesības, tomēr praksē novērojami arī pretēji gadījumi. Reklāmas kā intelektuālā īpašuma tiesību objekta aizsardzība rada problēmas reklāmas devējam veikt noteiktas funkcijas. Tas vēlreiz apstiprina nepieciešamību izslēgt reklāmu no aizsargājamo darbu saraksta.

The increase of the number of objects enjoying intellectual property rights has made scholars to apply different intellectual property theories containing criteria of evaluation before granting exclusive rights to each work. As a result of examining utilitarian, labor and personality theories author concludes the advertising is being created apart from any special legal regime therefore according to utilitarian theory it should not be protected by intellectual property rights. The labor and personality theories are more disposed to protect advertising by IPR. The work analyses the advertising owner’s rights and responsibilities regarding the use of the intellectual property owned by third parties. Examples are given of the cases when the works are being used without permission of the author thus violating exclusive rights of ownership. Also the use of intellectual property in advertising with no permission of the owner was examined. Author concludes the use of a similar trademark is permitted in comparative advertising. In other countries it is permittable the author’s work has been incidentally included in another work. Author concludes it is necessary to introduce this principle in a law regulating copyrights in Latvia. Considering that the different forms of advertising makes it impossible to examine it as an independent object of intellectual property rights, author distinguished between audiovisual, visual, and audio advertising in order to examine whether each of the forms is to be protected by IPR. As a result of analysis author concludes that advertising can be recognized as an object of IPR however, it has certain characteristics distinguishing it from other objects of IPR, for example the obligation of assigning to advertiser the author’s personal rights, that, according to Copyright Law can not be alienated during the author’s lifetime. Referring to theories of IPR and considering the specific character of advertising, author proposes to exclude advertising and its components from the range of works protected by IPR. Author analyzed the issues concerning the assignment of advertisers and advertising agencies rights to use the advertising, realizing cases when the advertiser is not obliged to attain the rights to use the advertising, although the opposite cases can be found in practice. The protection of advertising as an object of intellectual property rights creates difficulties for the advertiser to perform certain functions. It confirms once more the necessity of excluding the advertising from the range of protected works.