| dc.description.abstract | Nesen militārajā nozarē notikušo izmaiņu dēļ, kas ir samazinājušas valsts spēju pielietot monopolu organizētās vardarbības kontrolē, tādējādi palielinot atkarību no privātās drošības sniedzējiem dažādās kategorijās, rodas daudzas diskusijas par to, kā pēc iespējas labāk kontrolēt PMK saskaņā ar Starptautisko tiesību normām, kā arī par to, kas būs atbildīgs par PMK rīcību. Šie jautājumi ir cieši saistīti ar precīzu PMK tiesiskā statusa definīciju un izpratni. Līdz ar to, šī darba mērķis ir izprast PMK koncepciju un noteikt vai un kuros gadījumos PMK darbība var tikt attiecināta uz valsti, kas tās algo.
Izskatot PMK darbinieku statusu saskaņā ar Starptautiskajām Humanitārajām tiesībām, tika noteikts, ka PMK nav uzskatāmas par valsts bruņotajiem spēkiem saskaņā ar 1977.gada 8.jūnija papildu protokola pie 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (turpmāk - I protokols) 43. pantu, PMK darbinieki neiegūst kombatanta statusu un, sekojoši, PMK neveidos valsts institūcijas daļu. Šī darba ietvaros tika secināts, ka PMK darbinieki neatbilst algotņu definīcijai, kas dota I protokola 47.pantā.
To, vai PMK darbība ir attiecināma uz valsti, regulē ANO Starptautisko tiesību komisijas normu par valsts starptautiski tiesisko atbildību (turpmāk NVA), kuras tika pieņemtas ar Ģenerālās Asamblejas 2001. gada 12. decembra A/RES/56/83 rezolūciju, 4., 5. un 8. pants. Kā minēts iepriekš, PMK neveido valsts bruņotos spēkus atbilstoši I protokola 43.pantam, tādēļ, PMK nav uzskatāmas par valsts institūciju saskaņā ar NVA 4. pantu, kas nozīmē to, ka PMK darbība netiks attiecināta uz valsti saskaņā ar NVA 4. pantu. Gadījumos, kad PMK nav valsts institūcija, bet tā ir pilnvarota ar šīs valsts likumu īstenot valsts varas funkcijas, tās rīcība tiks attiecināta uz valsti saskaņā ar 5. pantu. Saskaņā ar NVA 8.pantu, kad PMK rīkojas saskaņā ar valsts instrukciju vai, kad valsts vada vai kontrolē PMK, tās darbība tiks attiecināta uz valsti neatkarīgi no veicamo darbību dabas.
Vienā no nodaļām tiek izskatīta konkrēta lieta, kurā PMK darbinieki ir pārkāpuši Starptautiskās tiesības. Kā arī, šajā nodaļā tiek analizēta iespējamā izskatīto pantu piemērošana praksē.
Neskatoties uz tiesiskā pamata, uz kura PMK darbojas, trūkumiem, tiek apgalvots, ka valsts nevar izvairīties no atbildības vienīgi algojot privātu uzņēmumu noteiktu funkciju pildīšanai, kā arī, noteiktos apstākļos PMK darbība ir attiecināma uz valsti, kas to padara atbildīgu par jebkuru Starptautisko tiesību pārkāpumu, ko veicis PMK personāls. | en_US |
| dc.description.abstract | Due to the recent changes in military sector, which have diminished states’ will or even capability to perform its monopoly over organized violence and therefore increased the dependence upon private security providers of various categories, there is a great deal of discussion on how to better regulate private military companies (PMCs) under International law and who is responsible for the acts of their members. These questions are closely related to a solid understanding of what the legal status of PMC is. Accordingly, the purpose of the given paper is to elucidate the conception of PMC and to conclude, whether and under which circumstances the conduct of PMC can be attributable to the state, which employs it.
When discussing the status of members of a private military company (PMC) under International Humanitarian Law, it was determined that in principle PMC can not be said to constitute the armed forces of a state within the meaning of Article 43 of Additional Protocol I of 1977 to the 1949 Geneva Conventions (AP I), the members of PMCs do not obtain the status of combatants and consequently the PMC will not compose the organ of a state. Within the scope of the given paper it was also determined that the members of PMCs could not constitute mercenaries under Article 47 of AP I.
It is governed by Articles 4, 5 and 8 of the International Law Commission’s draft Articles on State responsibility (DASR) whether the conduct of the PMC is attributable to the State. As it was above mentioned, the PMC does not form the armed forces of a state within the meaning of Article 43 of AP I and therefore the PMC will not constitute a state organ under Article 4 of the DASR, which means that the its conduct will not be attributable to the state under the article in question. Where the PMC is not a state organ, but is in fact empowered under the State’s law to exercise elements of governmental authority its conduct will be attributable to the State under Article 5. Concerning attribution under Article 8 of the DASR, where the PMC is acting under the direction or control of the State, it is concluded that the conduct of the PMC will be attributed to that state, regardless of the nature of the functions which it is carrying out.
In one of the sections the concrete case study, where the members of PMCs have violated the rules of International law, is concerned. This part of the given paper also analyzes the potential application of the examined articles in practice.
Despite the weakness of the legal basis which PMCs operate on, it is argued that states cannot evade responsibility merely by hiring a private actor to carry out certain functions and that the conduct of PMCs is, under certain circumstances, attributed to the state, making that state responsible for any violation of international law committed by PMC personnel. | en_US |
