Kontrasignācijas institūta ģenēze un izpausmes Latvijas Republikā.

Abstract

Darbā izpētīta kontrasignācijas ģenēze, atklājot institūta attīstību tā mūsdienu izpratnē. Kontrasignācija tās mūsdienu veidolu ieguvusi jau 18. gadsmitā, kad radās nepieciešamība monarhijās sadalīt kompetences starp monarhu un izpildvaru valstī, taču pats valsts galvas izdota akta līdzparakstīšanas mehānisms rodams jau Senajā Romā, kur kontrasignācija apliecināja imperatora akta autentiskumu un tai nebija nekā kopīga ar kontrasignāciju, kas pastāv mūsdienās. Darba otrajā daļā pētīta kontrasignācijas vieta Satversmē. Pirmkārt, tika meklēts skaidrojums Valsts Prezidenta atbildības būtībai, secinot, ka juridiskajā literatūrā tiek lietoti tādi atbildības veidi kā politiskā, juridiskā, konstitucionālā, morālistiskā, personiskā, jaucot bieži to patieso nozīmi un vispārēji runājot par politisko atbildību. Secinot to, ka politiskajā atbildībā var ietilpt ikviens no iepriekš nosauktajiem atbildības veidiem, jāatzīmē gan, ka vienīgās sekas politiskās atbildības iestāšanās gadījumā ir amata zaudēšana, turpretim juridiskajai atbildībai atkarībā no tiesību normas, kas pārkāpta, sekas var būt krasi atšķirīgas. Taču par moralistisku un personisku atbildību runāt konstitucionālo tiesību kontekstā nozīme maza, jo šīs atbildības iestājas neatkarīgi no juridiskiem kritērijiem, turklāt sekas ir stipri individuālas. Kontrasignācijas institūta būtība Satversmē atklājas caur Satversmes 53. pantu, kur noteikts, ka katram Valsts Prezidenta rīkojumam ir jābūt līdzparakstītam. Taču praskē bieži vien rodas diskusijas, tulkojot jēdziena „rīkojums” būtību un saturu. Šajā ziņā nav bijuši vienisprātis arī Satversmes veidotāji, jo Satversmes sapulces stenogrammās jaušams, ka sākotnējā doma ir bijusi, ka kontrasignācija nepieciešama katram Valsts Prezidenta aktam. Vispirms jāatzīmē, ka kontrasignācija ir šaurāks jēdziens nekā akts. Turklāt rīkojums sevī ietver pavēli, rīcības modeli, kas kādam ir saistošs un izpildāms, kā arī pamatā rīkojuma izdošanai ir brīva griba. Saeimai Valsts Prezidents rīkojumus sniegt nevar tā apstākļa dēļ, ka Saeima ir augstāks konstitucionāls orgāns, nekā Valsts Prezidents. Trešajā daļā ir analizētas Satversmē noteiktās Valsts Prezidenta funkcijas mijiedarbībā ar kontrasignāciju Latvijā, kā arī aplūkota ārvalstu pieredze. Satversmes 53. panta formulējums ir gramatiski neprecīzs reālajai situācijai, jo pretēji šā panta pirmajā daļā deklarētajam, ka Valsts Prezidents politisko atbildību nenes, tomēr ir saskatāmi prezidenta politiskās atbildības iestāšanās gadījumi, kad tam jāzaudē amats, kam pamatā ir Saeimas vai tautas kā suvernēnās varas nesēja lēmums. Turklāt ir arī tādi prezidenta rīkojumi, kuriem nav nepieciešama kontrasignācija, tādēļ rodas jautājums, kas par šiem rīkojumiem nes politisko atbildību, ja iestājas nelabvēlīgas sekas.

In the presented research the genesis of countersignation institution was explored discovering its elolution into comprehension of nowadays. The contemporary essence of countersignation got its comprehension in te 18th century, when it was needed to seperate competences into the competence between the absolute monarch and executive power. Countersigning acts have appeared in the Roman Empire where the the authenticity of emperor`s acts was confirmed. As a matter of fact the above mentioned countersignation carried radically different meaning. In the second part of the research the countersignation meaning in Satversme was explored. Firstly the idea of president`s responsibility concerning the interpretation was searched, having concluded that in the leagal literature one may find the following kinds of responsibilities such as political, leagal, constitutional, moral and private attitude.Thus the political responsibility can incorporate any of previously designated type of responsibility, however it is needed to emphasize that the ony consequences of political responsibility are the loosing of one`s position. On the contrary, legal responsibility consequences depend on legal act which was exceeded and it may be different in each situation. But there is no sense to talk about moral and private responsibility in the context of a constitutional law, because there are no legal criteria to become moral or privatly liable and also hare are quite individual effect. Countersignation essence has appeared through Satversme`s 53. parsgraph. where it was said that every president`s order was signed coresponding minister. However in practice there are debates, interpretating the consept of ‘’order’’, content and essence. Alongside with this interpretation there was a kind of disagreement among Satversme`s creators. In the third part of the research there was analysed president`s functions` interaction with countersigning, which has been established in Satversme. Additionally the experience of other countries concerning the president`s functions interaction with countersigning has been as to viewed. On Satversmes 53. article`s definition one may state that it is gramatically inexact, because it doesn`t display the real situation. On contrary of this article, the formulation, that president is not politically responsible, when he looses his position and the reason of the mentioned position`s depends on the Saeima or nation`s as sovereign decision. In adidition there are cush president`s orders, which don`t need any countersignation, that is why there are questions, which have responsibility after theese orders create adverse effect.