Diplomātisko pārstāvniecību telpu neaizskaramības tiesiskie aspekti un diplomātiskā patvēruma institūts

Abstract

Diplomātisko pārstāvniecību telpu absolūtā neaizskaramība un diplomātiskais patvērums starptautiskajās tiesībās vienmēr ir bijis strīdīgs jautājums gan no kopēju pasākumu veikšanas, lai aizsargātu starptautiski aizsargājamas personas un vietas, gan no patvēruma sniegšanas kā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma nodrošināšanas viedokļa. Patlaban universāla starptautiska dokumenta un vienotas prakses neesamība patvēruma sniegšanas jautājumos rada problemātiskas situācijas, kvalificējot patvēruma lūdzēja nodarījuma raksturu, kā arī īpaši aizsargātu starptautisko interešu sabalansēšanu. Lai sasniegtu darbā noteiktos mērķus, autors analizē vairākus nozīmīgus Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tiesas spriedumus, tajā skaitā 2012.gada Valsts teritoriālās imunitātes lietu, kā arī nesenos notikumus Lielbritānijā, saistībā ar Wikileaks dibinātā Džuliana Asanža patveršanos Ekvadoras vēstniecībā Londonā.

Inviolability of the premises of the missions and diplomatic asylum has always been a controversial topic from the point of view of protecting internationally protected individuals and places and from the granting asylum as a mechanism for protecting human rights. Absence of international treaty and unified practice for means of granting diplomatic asylum has led to many problems, such as qualification of the person’s, seeking asylum, crime, and balancing internationally protected interests/rights. In order to achieve the objectives of the work, the author analyzes several important United Nations International Court of Justice cases like the 2012 case of Jurisdictional Immunities of the State and the recent events in United Kingdom of the haul of Wikileaks founder Julian Assange in the Ecuadorian Embassy in London.