Cēloniskais sakars kaitējuma veselībai gadījumā

Abstract

Maģistra darbā analizēti cēloniskā sakara problēmjautājumi veselības aizskāruma gadījumā un sniegts plaša ārvalstu literatūras un Latvijas tiesu prakses piemēru analīze, identificējot un piedāvājot modernizācijas un attīstības iespējas, kas netieši skar cēlonisko sakaru deliktu tiesībās kopumā. Darbā piedāvāta vēsturiska un filozofiska cēloniskā sakara analīze, kas ļauj secināt, ka cēloniskā sakara deliktu tiesībās nozīme un saturs ir atšķirīgs no citās zinātnes nozarēs pieņemtā. Secināts, ka cēloniskajam sakaram juridiskā nozīmē ir pakārtots arī atbildības apmērs, kuru arī veselības aizskāruma gadījumā būtu jāvērtē kaitējuma paredzamības kontekstā, neuzliekot pienākumu atbildēt par tādu kaitējumu, kuru saprātīga persona nevarētu paredzēt. Autors piedāvājis arī praktiskus risinājumus, kā noteikt atbildību viena vai vairāku personu radīta kaitējuma gadījumā, kad zinātnes atziņu trūkums vai faktiski šķēršļi būtiski apgrūtina cēloniskā sakara pierādīšanu, kā arī norādījis pierādīšanas pienākuma taisnīgu sadalījumu šādos gadījumos. Analizēta arī cēloniskā sakara nemantiskā kaitējuma gadījumā prezumpcijas problemātika, kura atsevišķos veselības aizskāruma gadījumos nebūtu pieļaujama.

The thesis focuses on problems of causation in personal injury cases. An analysis of a wide range of relevant foreign literature and Latvian case law is provided, identifying and proposing ways of modernization and improvement thereof that indirectly address causation in tort law in general. The thesis proposes an historical and philosophical analysis of causation that leads to a conclusion that causation in law substantially differs from causation in other sciences. The conclusion is that liability limits are set by causation in law, that ought to be subject to due assessment with regard to foreseeability of damage, avoiding attribution of liability for harm that a reasonable person could not have foreseen. The author proposes practical solutions on how to determine liability in cases where the damage has been caused by a single or multiple persons, when lack of scientific knowledge or uncertain facts significantly hinders the possibility of proving the existence of a causal relationship. The author also emphasises fair distribution of burden of proof thereof. The assumption of non-pecuniary harm, which would not be acceptable in certain cases, is also analysed.