Valdnieka vara un harizma 12.–13. gadsimtā Mongolijas stepē

Abstract

Darbā aplūkots harismas kā valdnieka varas pamatojums XIII gs. Mongolijas stepes nomadu kultūrā. Izmantotas avotu struktūru sistēmas metode, salīdzinošā metode un kontentanalīze. Fiksēts XIII gs. nomadu sociāli politiskās attīstības līmenis, konstatēts, ka tiesības uz varu deva īpašs Debesu labvēlības piešķirtais sargātājspēks (zaudējot Debesu labvēlību, zaudēja arī varu). Avotu analīze liecina, ka šī personas neordinaritāti nosakošā Debesu labvēlība, kas deva veiksmi, spēku un tiesības uz varu, ir viena no Debesīm nākoša sakrāla substance, kas ļauj to apzīmēt kā „harisma“. Secināts, ka, pateicoties harismai, valdnieka pamatfunkcija bija uzturēt pasaules kārtību regulāros rituālos, tā leģitimizēja un rosināja „nesakārtoto“ tautu „pievēršanu mieram“ un „uzplaukumam“, pielietojot militāru spēku, kas izskaidro mongoļu ekspansiju XIII gs.

The work examines charisma as the foundation of the authority in the 13th century nomadic culture of the Mongolian steppe. Methods used: source structure systems, comparative method and content analysis. The work affixes the socio-political development level of the 13th century nomads and establishes that the authority to rule was asserted by a special guardian power provided for by Celestial goodwill (loss of Celestial goodwill implied loss of power). Source analysis indicates that Celestial goodwill, which ensured the extraordinarity of the person, provided luck, power and right to rule, is a specific sacral substance of Celestial origin, which allows to label it as charisma. The work infers that, according to charisma, the main function of the ruler was to preserve the world order in regular rituals, and that it legitimized and promoted the "turning to peace" and "flourishing" of "chaotic" peoples by use of military force, which explains the Mongolian expansion in the 13th century.