Cilvēka subjektivitātes problēma F. Gvatari ekosofijā

Abstract

Franču psihoanalītiķis un teorētiķis Felikss Gvatari uzmanības un teorētiskās analīzes centrā atrodas subjektivitāte. Viņu interesēja, kā tā tiek konstruēta un kas to ierobežo. Viņš kritizēja kapitālismu un plašsaziņas līdzekļus, jo, viņaprāt, tie uz cilvēka subjektivitāti un dzīvesveidu kopumā iedarbojas infantilizējoši. Gvatari izveidoja savu ekosofijas teoriju, citādi raksturotu kā ētiski politiskā pieeja – kas iedalās trīs ekoloģiju sistēmās: vides, sociālajā un mentālajā. Katra no tām aplūko savu problēmu loku, tai pat laikā apvienojoties subjektivitātes faktorā kā kopsaucējā vai jomā, kur pastāv visvairāk problēmu un kur meklējamas arī risinājumu iespējas. Viņš mūs aicina eksperimentēt un nodoties radošām darbībām, lai caur pašradīšanu atjaunotu savu subjektivitāti, kas būtu brīva no līdzšinējiem kontrolējošajiem faktoriem.

French psychoanalyst and theorist Felix Guattari has focused much of his attention and theorethical analysis towards subjectivity. He was interested in what construes and restrains it? He criticized capitalism and mass media for exerting infantilizing control over people’s subjectivity and lifestyles respectively. F. Guattari developed his own notion of ecosophy – an ethico-political approach - divided in three ecological registers: environmental, social and mental ecologies. Each of them has its particular problem, nevertheless the issue of subjectivity is emphasized as a common dominator or the one where the most of problems reside and where one can look for solutions. He calls us to experiment, turn to creative activity and through autopoiesis reinvent our subjectivities free from major controlling factors.