Gribas jēdziens Augustīna filozofijā.

Abstract

Šī pētījuma mērķis ir Augustīna gribas izpratnes sistemātiska atklāšana. Tas tiek sasniegts, analizējot gribas jēdziena funkcijas, t.i., ļaunuma problēmas risinājumu, cilvēka atbildības un taisnīguma jēgas pamatojumu, analizējot gribas esamības pamatojumus, kā arī aptverot gribas nozīmi saistībā ar citiem cilvēka dabai būtiskiem jautājumiem – patiesību, ticību, mīlestību. Pētījuma gaitā nonāku pie šādiem būtiskākajiem secinājumiem: Cilvēka griba, ko kontrolē prāts, ir motivējošs spēks viņa ceļā uz patiesību, kas ir cilvēka laimes garants. Gribas augstākā izpausme šajā ceļā ir Dieva un tuvākmīlestība. Pašaizliedzīga mīlestība cilvēku iekšēji sakārto, attīstot viņā tikumus, kā arī attur no ļauniem ieradumiem, un tāpēc sniedz mieru un drošību. Ar šādu mīlestību apveltīts cilvēks ir laimīgs.

In this paper I aim to systematically unfold Augustine’s conception of will. This is done by: (i) analyising the functions of this concept in Augustine, namely, how it is used in the treatment of the problem of evil and how it grounds human responsibility and justice; (ii) analysing Augustine’s arguments for the existence of will; (iii) elucidating the connection between will and such important aspects of the human condition as truth, faith, and love. My most important conclusions are: Will directed by reason is a motivating force on a person’s way towards truth, which is a condition for human hapiness. The highest expression of will on this way is the love of God and the neighbour. Self-denying love orders a human being via cultivating his virtues, it defers him from evildoing, and offers peace. Only this kind of love grants happiness.