Struktūra Džeinas Ostinas romāna „Lepnums un aizspriedumi” ekranizācijās

Abstract

Pētnieciskā darba ,,Struktūra Džeinas Ostinas romāna ,,Lepnums un aizspriedumi” ekranizācijās” galvenais mērķis ir apzināt teoriju par filmas uzbūvi un noskaidrot, kā šī teorija atspoguļojas Dž. Vraita (2005) un E. Bleka (2003) romāna “Lepnums un aizspriedumi” ekranizācijās. Šī pētnieciskā darba teorētiskā daļa sniedz ieskatu filmas uzbūves teorijā, īpaši iedziļinoties Sida Filda Trīs cēlienu koncepcijā, Četru cēlienu struktūras teorijā, K. Tompsones Segmentu teorijā un Deivida Sīgela Deviņu cēlienu struktūras teorijā. Apzinot un izpētot vairākas filmas struktūras teorijas, pētnieciskā darba autore analizē, kura no minētajām filmas struktūras teorijām ir izmantota Dž. Vraita ekranizācijā (2005) un kura E. Bleka ekranizācijā (2003). Izpētot abas ekranizācijas no visu četru teoriju viedokļa, autore nonāca pie secinājuma, ka Dž. Vraita ekranizācija (2005) visprecīzāk atbilst Četru cēlienu struktūras teorijai, bet E. Bleka ekranizācijai (2003) vistuvākā ir Deivida Sīgela Deviņu cēlienu struktūras teorija.

The research paper “Structure in Film Adaptations of Jane Austen’s “Pride and Prejudice”” aims at compiling and studying theory on film structure and analysing how this theory finds reflection on J. Wright’s (2005) and A. Black’s (2003) adaptations of Jane Austen’s “Pride and Prejudice” Theoretical part of this research paper provides an insight into structure theory particularly penetrating into S. Field’s Three Act Paradigm, the Four Act structure, K. Thompson’s Theory of Segments and D. Siegel’s Nine Act structure. Considering the structure theory, the researcher also delivers her own analysis of the structural pattern employed in J. Wright’s (2005) and A. Black’s (2003) adaptations of Jane Austen’s “Pride and Prejudice”. Having considered two adaptations through the perspective of all four structural patterns the researcher concluded that J. Wright’s adaptation (2005) complies best with the Four Act structure while A. Black’s adaptation (2003) corresponds most to D. Siegel’s Nine act structure.