Krīzes vadība kā rīcībpolitika Latvijā

Abstract

Šī darba temats ir Krīzes vadība kā rīcībpolitika Latvijā. Krīzes vadība jau kādu laiku nav saistīta ar starptautisko vidi vien, tā arvien vairāk nostiprinās kā patstāvīga publiskās administrācijas joma, tāpēc šis darbs ir veltīts krīzes vadības izprašanai, kā arī krīzes vadības kā rīcībpolitikas analīzei. Darba mērķis ir gūt teorētisku ieskatu krīzes jēdziena definīcijā un šim fenomenam raksturīgajos mainīgajos, apkopot, uz teorijas bāzes veidotus, efektīvas krīzes vadības kritērijus un attiecīgi veikt patstāvīgu pētījumu par krīzes vadību Latvijā. Šī pētījuma galvenais mērķis ir pārbaudīt vai Latvijā ir sistēmveidīga krīzes vadības rīcībpolitika.

Darbā tiek izvirzīta sekojoša hipotēze - Latvijā krīzes vadība nepastāv kā rīcībpolitikas joma, jo nav izveidota konsekventa, vienota krīzes vadības sistēma un krīzes Latvijā tiek vadītas kā atsevišķi, savstarpēji nesaistīti notikumi. Balstoties uz izvirzītajiem kritērijiem un tiem atbilstošajiem indikatoriem, darba gaitā tiek pārbaudīta reālā krīzes vadība Latvijā. Šī brīža krīzes vadība Latvijā pilnībā neatbilst nevienam no izvirzītajiem kritērijiem, tāpēc darba sākumā izvirzītā hipotēze tiek pierādīta. Latvijā krīzes vadība netiek vadīta kā rīcībpolitika, neeksistē ne vienojoši normatīvie akti, ne vienota pirms krīzes stratēģija, kam vajadzētu ietvert draudu un risku apzināšanu, iepriekšējo sagatavošanos, prevencijas pasākumus, sabiedrības un iedzīvotāju iesaistīšanu. Arī krīzes vadība krīzes situācijā neliecina par sitēmveidīgu pārvaldi, jo lēmumi un rīcība neatbilst iepriekšnoteiktām rutīnām vai vadlīnijām, bet balstās uz vietas pieņemtiem lēmumiem, kas liecina par to, ka katra krīze Latvijā tiek pārvaldīta kā atsevišķs notikums.

Darba teorētiskajā daļā būs atrodami ne tikai atpazīstami un jau par klasiskiem piemēriem atzīti darbi, bet arī šī darba autora teorētiskie pieņēmumi, savukārt, empīrijas daļā izmantoti Latvijas Republikas normatīvie akti, informatīvā informācija par konkrētiem notikumiem un citi materiāli.

Šis darbs pierāda, ka Latvijas Republikai nav efektīva krīzes vadības rīcībpolitika, bet tā ir vitāli nepieciešama, ja publiskā administrācija vēlas pārvaldīt krīzes ātri, efektīvi, lēti un, galvenais, bez materiāliem un cilvēku zaudējumiem. Tāpēc šī darba loģiskais turpinājums būtu skaidras, Latvijas rīcībpolitikas līmenim un iespējām, atbilstošas krīzes vadības stratēģijas un plāna izstrādāšana.

The topic of this paper is ’Crisis management as policy in Latvia’. Crisis management has now for some time not only embraced the international plane of the world, but as well it has proven to be a permanent issue of a national public administration. This is the very reason why this paper is dedicated to increase understanding of the crisis management as well as the policy analysis thereof. The aim of the paper is to research the definition of a crisis, particularly the variables of this phenomenon. Moreover, effective criteria for managing a crisis will be established and thus research of the management of a crisis in Latvia shall also be presented. The main goal of this paper is to verify whether there exists a systematic crisis management policy in Latvia.

The following hypothesis is presented in the paper: The crisis management in Latvia does not exist as a policy area in Latvia. It is thus and so because there is no consequent, unified system for managing a crisis. A crisis in Latvia is managed on scattered instances as not related events. Based upon the advanced criteria and their indicators the current reality of crisis management in Latvia is verified. The existing crisis management does not fall within any of the presented criteria in this paper. Thus this hypothesis is proven. The crisis management is non-existing since there are no connecting laws or a unified pre-crisis strategy, which should encompass the assessment of threats and risks, preparations, prevention as well as the involvement of the community. The crisis management in a crisis also does not give evidence that there exists a system because the decisions and actions do not fall within previously determined routines or guidelines. They are more based on spot decisions, which show that every crisis is managed as a separate event.

The theoretical part of this work covers not only well known and classic works, but also the theoretical assumptions of the author of this paper. However, the empirical part of this work encompasses Latvian laws, information on specific events and other materials.

This paper proves that Latvia does not have an effective crisis management policy, however it is vitally important, if the public administration wishes to manage a crisis swiftly, effectively, smaller costs and most of all with almost no damages or losing of human lives. Therefore as a consequence a clear policy and a strategy of crisis management is devised in this paper whilst taking into account the possibilities and resources of Latvia.