Pulana darbs kā literatūras piemineklis latviešu tautas pagātnei

Abstract

Katrai tautai jābūt saviem spēkiem radītai vēsturei. Kaut gan ir pierādīts, ka Pulana „Stastš tahš Lattweeschu Tautaš“ nav Merķeļa daiļdarba „Latvieši” tulkojums bet patstāvīgs darbs, joprojām pastāv problēma, ka nacionālajā valstī nav tautas vēstures, kuru būtu pastāstījis latvietis, jo „Stastš tahš Lattweeschu Tautaš“ neizraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Šo problēmu varēja izraisīt cita problēma, tieši nepietiekoši labi izskaidrotas parādības, ko pētī citas ar „Stastš tahš Lattweeschu Tautaš“ saistītas zinātnes kā kultūrzinātne un tās virzieni. Tātad mans mērķis ir izmantot kulturzinātniskas metodes un pierādīt, ka Pulana „Stastš tahš Lattweeschu Tautaš“ ir ne tikai latviešu tautas vēsture, bet arī starpdisciplinārs darbs. Pamatojoties uz jaunatklājumiem filozofijā, socioloģijā, literatūzinātnē un etnoloģijā, es secināju, ka valoda ir gan mēdijs, gan identitāti apliecinošs elements. Pie tam valsts un tautība nav dabas parādības. Cilvēkam nav individuālas atmiņas, bet apkārtējo pasauli viņš uztver atšķirīgā no parējiem veidā. Tradīciju rakstiskā fiksēšana nepasargā tās no aizmiršanas, un tikai cirkulācija garantē, ka tās tiks pārmanotas no paaudzes paaudzē.

Atslēgvārdi: kultūrzinātne, identitāte, nacionāla valsts, kultūras atmiņa, mēdiji

If people who share common customs, language did not have a national story, one of them should narrate it. Though scientists argued that Pulan’s „Stastš tahš Lattweeschu Tautaš“ is not a translation of Merkel’s work „Latvieši” but a new text, there is still a problem. Namely Latvians do not have a story which would be narrated by a Latvian because „Stastš tahš Lattweeschu Tautaš“ did not found an echo in the society of Latvia. This problem would be caused by another problem, namely phenomenons that cultural studies explore nowadays were not presented for scientists. Thus my goal is to use the methods of cultural studies and to prove that „Stastš tahš Lattweeschu Tautaš“ is as well a story of Latvians as an interdisciplinary text. On the basis of new philosophical, sociological, literary, ethnological theories I have drawn a conclusion that a language is as well a medium as an element that characterizes a unique individual. States and nations are not natural phenomenons. People do not have an individual memory but they interpret the world in their own way. If a narrator write down traditions he does not prevent them from disappearing. People follow the traditions from generation to generation if there is their continuity.

Key words: cultural studies, identity, nation state, cultural memory, mediums