Estētisms Friča Bārdas lirikā

Abstract

Saistībā ar estētismu (19./20. gs. mijas mākslas tendenci, kuras pamatā ir atteikšanās no mākslas mimētiskās, didaktiskās un utilitārās funkcijas, uzsverot estētisku kritēriju nozīmi) apskatītas Friča Bārdas dzejā izteiktās idejas par skaistumu un mākslu, laiktelpas un dzejas tēlainības aspekti un dzejas muzikalitāte. Skaistums F. Bārdas dzejā atklāj pasaules vienojošo jēgu. Dzejas cilvēka un mākslinieka tēla attiecības ar pasauli atspoguļo estētisma kultūras pretrunas. Vairāku dzejojumu laiktelpai raksturīga distance no realitātes un dažādu laikmetu kultūras stilizācija. Ziedu un gaismas tēli gan izsaka dzīvības skaistumu, gan tiek lietoti nāves estetizācijai. Friča Bārdas dzejas tēlainības pamatā ir vizuāli tropi un redzes gleznas, bet nozīmīga ir arī dzejas skaniskā puse.

Atslēgvārdi: Fricis Bārda, estētisms, skaistais dzejā, nāves estetizācija, dzejas muzikalitāte

The poetry of Fricis Barda has been analyzed in relation to aestheticism (a tendency in turn-of-the-century art that renounced the mimetic, didactic and utilitarian role of art and stressed the importance of aesthetic criteria). The ideas about beauty and art, aspects of setting and imagery, and the musical qualities of the poetry of F. Barda have been analyzed. In the poetry of F. Barda beauty reveals the uniting meaning of the world. The relations of man and artist to the world reflect the contradictions of aestheticism. Several poems have distant settings involving sylization of different cultures. Flower imagery both expresses the beauty of life and is used to aestheticize death. Visual imagery forms the foundation of F. Bardas poetry, although sound is also important.

Keywords: Fricis Barda, aestheticism, the beautiful in poetry, aestheticizing death, sound in poetry