Ekonomisko sankciju ietekme uz Ziemeļkorejas kodolprogrammu pēc 2002. gada

Abstract

Balstoties uz Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstības tendencēm, nereti starptautiskajā līmenī izskan argumenti, ka pret Ziemeļkoreju piemērotais ekonomisko sankciju režīms nav pietiekams, lai piespiestu Phenjanu atteikties no kodolieročiem. Līdz ar to darbā ir izvirzīta hipotēze – pret Ziemeļkorejas kodolaktivitātēm vērsto ekonomisko sankciju piemērošana nav radījusi maksimāli iespējamos nosacījumus, lai piespiestu Ziemeļkoreju atteikties no savas kodolieroču programmas. Darba gaitā hipotēze tiek pārbaudīta, analizējot būtiskākos izaicinājumus pret Ziemeļkoreju piemērotajam ekonomisko sankciju režīmam – 1) atšķirīgi mērķi un pieejas Ziemeļkorejas „kodolproblēmas” risināšanai; 2) valstu nepakļaušanās ANO Drošības padomes rezolūciju saistībām; 3) Ķīna kā galvenais ekonomisko sankciju līdzsvarotājs; 4) galveno tirdzniecības partneru pretošanās ieviest ekonomiskās sankcijas un 5) pakļaušanās – drauds Ziemeļkorejas režīma drošībai un izdzīvošanai.

Based on the development of North Korea’s nuclear programm, often heard internationally is that the application of economic sanctions against North Korea is not sufficient to force Pyongyang to abandon its nuclear weapons programm. Therefore, the paper proposes the following thesis – the application of economic sanctions against North Korea’s nuclear activities has not created the conditions that would make North Korea dismantle its nuclear weapons programm. The thesis analyses the most essential threats to the regime of economic sanctions applied against North Korea: 1) differing aims and varied strategy used to resolve North Korea’s “nuclearproblem”; 2) non-compliance of member states to the UN Security Council’s regulations; 3) China as a main balancer of the economic sanctions; 4) the main trading partners refusal to implement tougher sanctions and 5) compliance – threat to the security and survival of North Korean regime.