Kontrasta adaptācijas raksturojums izmantojot subjektīvas metodes
Автор
Lauva, Didzis
Co-author
Latvijas Universitāte. Fizikas un matemātikas fakultāte
Advisor
Ozoliņš, Māris
Дата
2008Metadata
Показать полную информациюАннотации
Maģistra darbs ir uzrakstīts uz 59 lappusēm. Tas satur 28 attēlus, 3 pielikumus, 7 formulas un 56 literatūras avotu atsauksmes.
Par darba rezultātiem tiks ziņots starptautiskā konferencē AOMD-6, Rīga, 2008 augustā.
Darba mērķis: Turpināt bakalaura darbā iesākto kontrasta adaptācijas fenomena izpēti, izmantojot subjektīvas metodes. Pierādīt kontrasta adaptāciju kā procesu smadzenēs. Noteikt tīklenes pēcefekta mijiedarbību ar kontrasta adaptāciju. Noteikt tīklenes pēcefekta attēla uztverē kontrasta vērtību. Noteikt, kā adaptācijas laiks uz stimulu ar augstu kontrastu ietekmē adaptācijas laiku uz stimulu ar zemu kontrastu pie atdalītiem redzes laukiem.
Subjekti: Kopumā eksperimentos piedalījās 6 subjekti vecumā no 20 – 30 gadiem. Visiem subjektiem redzes sistēmas stāvoklis ir vesels un nav nepieciešama redzes korekcija.
Metodes: Stimuli tika projicēti uz datora monitora. Kontrastjutības relaksācijas laika eksperiments tiek veikts, atdalot redzes laukus, un sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā subjekts ar vienu aci adaptējas uz stimulu ar augstu kontrastu, otrajā – ar otru aci uz stimulu ar zemu kontrastu. Piespiedu izvēles tīklenes pēcefekta kompensēšanas eksperiments sastāv no trim daļām. Pirmā daļa ir identiska iepriekš aprakstītajam eksperimentam, otrajā daļā tiek rādīts salikts Gabora režģis kā testa stimuls 400 ms, un trešajā eksperimenta daļā ir jādod atbilde uz jautājumu: „Vai testa stimula vidusdaļa ir fāzē pretēja ar tā augšas un apakšas daļām?”
Rezultāti: Subjektīvi ir noteikts kontrasta adaptācijas laiks atdalot redzes laukus un noteikts tāds stimula kontrasts un fāze, kas ir spējīgs kompensēt tīklenes pēcefekta radīto neirālo attēlu uztverē.
Secinājumi: Pierādīta kontrasta adaptācija kā process smadzenēs. Kontrasta adaptācija, atdalot redzes laukus, notiek atšķirīgi pie augstiem un zemiem kontrastu līmeņiem, kā arī monokulāri un binokulāri. Ir iespējams noteikt tīklenes pēcefekta uztverē radītā attēla kontrastu pirmajās 400 ms. Pēcefekts vienā acī būtiski neietekmē kontrasta adaptāciju otrā acī.
Atslēgas vārdi: Kontrasts, Kontrasta adaptācija, kontrastjutība, tīklenes pēcefekts, tīklenes pēcefekta kompensēšana, redzes lauku atdalīšana, Gabora režģi. Masters work is written in Latvian on 59 pages. It contains 28 figures, 3 appendices, 7 formulas and 56 sources of literature.
Results obtained in the masters work will be presented in the International Conference AOMD-6, Riga, August 2008.
Purpose: To continue experiments of bachelors thesis and set up ideas about contrast adaptation using subjective methods. To prove contrast adaptation as process in brain. To determine interaction of retinal afterimage and contrast adaptation. To determine the contrast of retinal afterimage in perception. To determine, how the time of contrast adaptation to the stimulus with high contrast affects the time of contrast adaptation to the stimulus with low contrast, when both eye fields are seperated.
Subjects: Overall 6 subjects aged from 20 to 30 were measured. All of them were with normal contrast vision and without any vision problems.
Methods: Stimuli were presented on a computer screen. The experiment of contrast sensitivity was made seperating visual fields and was divided in two parts. In the first one a subjec adapted with one eye to the stimulus with a high contrast, in the second – with other eye to the stimulus with a low contrast. Two alternative forced choice experiment was divided in three parts. The first part is the same as in prievious experiment. In the second part composite Gabor grating was shown as test stimuli for 400 ms. In the third part subject was forced to give answer to the question: „Does the middle part of test stimuli is out of phase by the side of adapation stimuli?”
Results: The time of contrast adapatation was detected when vision fields were seperated. The contrast and phase of stimuli were detected, which can compensate retinal afterimage in perception.
Conclusion: It is proven, that contrast adaptation occurs in the brain. Contrast adaptation to high and low contrasts occurs differently when visual fields are seperated. It is possible to measure the contrast of retinal afterimage in the first 400 ms. Retinal afterimage in one eye does not affect contrast adaptation in other eye.
Keywords: Contrast, Contrast adaptation, contrast sensitivity, retinal afterimage, compensation of retinal afterimage, seperating of visual fields, Gabor gratings.