Intertekstualitāte un naratīva struktūra Deivida Linča filmās "Ceļš uz nekurieni" un "Malholandas ceļš"

Abstract

Darbā apskatīta un izpētīta naratīva struktūra un intertekstualitāte režisora Deivida Linča filmās Malholandas ceļš un Ceļš uz nekurieni. Kā pētniecības problēmjautājumi tika izvirzīts noskaidrot, vai Linčam ir raksturīga noteikta naratīva struktūra, kura atspoguļo Linča iemantoto naratīva stilu un vai intertekstualitāte maina vispārsaprotamo filmas nozīmi. Darbā apkopota teorētiskā literatūra par semiotikas teoriju, naratīva teoriju un intertekstualitātes virzieniem un metodoloģija, kas ietver naratīva un semiotisko analīzi. Empīriskie rezultāti liecina, ka filmām ir nosakāms režisoram raksturīgs stils, kā arī intertekstualitāte palielina izpratni par filmas ziņojumu un tā interpretācijas iespējas, kā arī nosaka naratīva virzību. Atslēgas vārdi: Deivids Linčs, naratīvs, intertekstualitāte, Malholandas ceļš, Ceļš uz nekurieni

The paper discusses narrative structure and intertextuality used in David Lynch’s films Mulholland Drive and Lost Highway. The research questions raised were if Lynch’s films are characterized by a certain narrative structure that reflects Lynch deserved narrative style and if intertextuality changes the trasnaprent meaning of film. The work consists of theoretical literature on the theory of semiotics, narrative and intertextuality directions, concepts and theoretical developments, the summary of methodology which includes narrative and semiotic analysis and empirical study. Empirical results show that film director has determined characteristic style and that also intertextuality raises awareness of the film’s message and its ability of interpretation. Key words: David Lynch, narrative, intertextuality, Mulholland Drive, Lost Highway