J. Streiča individuālā stila īpatnības 20. gs. 70. gadu kino naratīvā

Abstract

Darbā “J. Streiča individuālā stila īpatnības 20. gs. 70. gadu kino naratīvā” ir apkopota teorija par individuālo stilu filmā, par autorības iespējām sociālistiskā kanona ietvaros, par naratīva teoriju un naratīva formu kinofilmās, par kino naratīva uztveres īpatnībām atkarībā no skatītāja gaidu horizonta. Filmās “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, “Teātris”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Svešās kaislības” režisora individuālā stila īpatnības aplūkotas kā sastinguma jeb stagnācijas perioda paradoksāla estētiska parādība, velkot paralēles ar citām mākslas estētikas parādībām. Lietojot hermeneitiskās interpretācijas un filmu salīdzinošo metodi, identificēti un aprakstīti filmu kopīgie elementi, ar kuru palīdzību konstruētas naratīva nozīmes: dramaturģijas ideja, naratīva personāži, telpa un laiks, cēloņsakarības, tehniskie filmas veidošanas paņēmieni, kas komunicē režisora pasaules redzējumu un veido emocionālo noskaņu. Režisora individuālā stila aprakstam lietotas Seimūra Četmena un Deivida Bordvela naratīva teorijas. Filmu satura un formas mijsakarību aplūkošanai lietota estētiska, kognitīva (neoformālistiska), strukturālistiska un semiotiska pieeja. Darba mērķis ir saprast, kā filmas iekļaujas sava laika kontekstā stila ziņā un ar ko izceļas uz kopējā fona. Tiek izvirzīta hipotēze par kino naratīva hiperteksta struktūru un sociālistiskās īstenības postpostmodernistiskās parafrāzes efektu.

The work “The Pecularities of Janis Streics’s Individual Style in the Cinema Narrative in the 1970s” consists of theory about individual style, possibilities of authorship in the canon of Socialist Realist art, narrative and narrative form in films, peculiarities of the reception of cinematic natrrative, that depend on the spectator’s horizon. The peculiarities of Janis Streics’s individul style are considered in the films „My friend – superficial man”, „Theatre”, „Limousine in colour of Midsummer night”, “ Unknown passional” as a paradoxal esthetic phenomenon of the period of political stagnation, making parallels with other art aesthetic phenomena. Common elements which are used to construct narrative meaning, t.i., idea of drama, narrative characters, space, time, cause – effect module, technical methods which also benefit to film and communicate director’s world view and it’s emotional sense are examined by hermeneutic interpretation and film comparison method. Seymour Chatman’s and David Bordwell’s narrative theory concepts are used to research the director’s individual style. The regularity of form and content ir examined by aeshtetic, cognitive (neoformalistic), structural and semiotic approaches. The purpose of this work is to identify how films fall into time context according to director’s s individual style and how they are standing out against age-specific characteristics. The hypothesis on hypertext structure of cinematic narrative and the effect of post-postmodern paraphraze of the socialist reality is made in this work.