Romantikas naratīvs 20.gs. 60.gadu sākuma latviešu populārajos romānos

Abstract

20. gs. 60. gadi padomju Latvijas vēsturē ir bijis nozīmīgs laika posms, jo PSKP 20.kongresa 1956.gadā, kad tiek atklāta Staļina laika patvaļa un nosodīts tā sauktais personības kults, veidojas priekšnotiekumi izmaiņām visos sabiedriskās dzīves līmeņos. Kultūrā iesākās periods, ko sauc par Hruščova „atkusni“. Literatūrā tas nozīmēja, ka proza kļuva liberālāka, vērtību sistēma elastīgāka un autori pievērsās romantiskiem, intīmiem un apcerīgiem motīviem; savu vietu ieguva līdz tam neatļautās tēmas par cilvēka individuālajām vajadzībām, tostarp mīlestību un ģimeni. Atbilstoši strukturālistu pieejai naratoloģijai, romantiskais naratīvs šajā maģistra darbā tiek analizēts, lai atklātu teksta dziļuma struktūras, proti, kāda ir mīlestība 20.gs. 60.gadu latviešu populārajos romānos, kādas ir pareizas un ideoloģijas atbalstītas pāra attiecības, pareiza „morālā stāja“ un cik lielā mērā personiskie mērķi tiek pakļauti sabiedriskajiem. Tāpat bija svarīgi noskaidrot, vai rakstnieki piedalījās socreālisma kanona dekonstrukcijā; ja jā, ar kādiem paņēmieniem. Pētījumā tika analizēti 6 latviešu romāni, kas tika izdoti (periodikā vai grāmatas formā) laika posmā no 1962. līdz 1964.gadam. Pētnieciskais darbs atklāja, ka Hruščova „atkušņa“ laikā romānu romantiskajā naratīvā, gluži tāpat kā visā kultūras laukā, socreālisms pazuda kā kanons, taču turpināja pastāvēt kā ideja. „Jaunā, pozitīvā varoņa“ romānos varoņu apraksti, simboli, sižetiskās līnijas un uzbūve turpina atkārtoties, pilnā mērā tiek ievērotas socreālisma tradīcijas. Romantiskā naratīva analīze parāda, ka, neraugoties uz jaunu autoru paaudzes ienākšanu literatūrā un liberālām tendencēm prozā, ko ievadīja Hruščova „atkusnis“, komunistiskās idejas caurauž arī mīlestības tēmu. Nākotne ir tikai tādai mīlestībai, kas rodas un veidojas starp idejiski pareizi domājošiem cilvēkiem, kuru mīlestības pamatā – saskaņā ar komunistiskās morāles principiem – ir draudzība, kopīgi mērķi un darbs komunisma celtniecībā. „Pozitīvo“ varoņu mīlestības objekti (aktanta definējums A.Ž.Greimasa modeļa izpratnē (Actantial Model of A.J.Greimas)) vai nu jau dzīvo sasaņā ar „pareizajām“ komunistiskajām vērtībām, vai arī viņiem ir jāmainās. Tikai tad ir iespējama laimīga padomju ģimene. 20.gs. 60.gadu sākuma romānos saglabājas arī socreālisma puritānisms. Brīvāka attieksme pret seksuālajām attiecībām tiek piedēvēta tikai „negatīvajiem“ varoņiem. No pieciem romānu autoriem, kuru darbi tika pētīti, trīs – Zigmunds Skujiņš, Dagmāra Zigmonte un Ilze Indrāne – literatūrā ienāk 50.gadu vidū un otrajā pusē, un, salīdzinājumā ar Annu Brodeli un Vili Lāci, uzskatāmi par autoru jauno paaudzi. Pētījums atklāj, ka no jaunajiem autoriem Zigmunds Skujiņš visvairāk izceļas ar savdabīgām iezīmēm, kas atšķir vienu autoru no cita, un ar daudzkrāsainu un emocionālu varoņu raksturojumu. Tomēr šī maģistra darba ietvaros izdarīt secinājumus par kāda autora lielāku vai mazāku ieguldījumu socreālisma kanona dekonstruēšanā būtu pārsteidzīgi. Šāda mērķa sasniegšanai būtu jāpalielina literatūras avotu un analizējamo autoru skaits. Atslēgvārdi: Romantiskais naratīvs, romantiskais romāns, sociālistiskais reālisms, socreālisms, Hruščova „atkusnis“, latviešu padomju literatūra, 60.gadu literatūra, populārā kultūra, populārais romāns, komunistiskā morāle.

The 1960’s were a significant period in the history of Soviet Latvia. After the 20th Congress of the Communist Party that took place in 1956, when the arbitrariness of Stalin was discovered and the so-called personality cult was condemned, changes started to take place in all the aspects of social life. The period, called Khrushchev „thaw,“ began in the culture. In literature, the „thaw“ meant that prose became more liberal, the system of values became more elastic and the authors turned to romantic, intimate and meditative motives. In addition, previously forbidden themes about the individual needs of a person, including those of love and family, found their place. This master’s thesis analyzes the romantic narrative according to the structural approach to narratology in an effort to reveal the deep structures of the text. In particular, this paper examines the treatment of love in the Latvian popular novels of the 1960’s, paying particular attention to the kinds of relationships which were considered correct and supported by the ideology, the correct „moral posture“ and the extent to which personal goals were subordinate to the collective ones. It was also important to determine whether the writers took part in the deconstruction of the canon of the social realism and, if so, the methods they employed. In this research, six Latvian novels, published (in the form of either periodicals or books) in the period from 1962-1964, were analyzed. During the Khruschev „thaw,“ in the romantic narrative of the novels, as well as in the culture in general, social realism as a canon disappeared. Social realism did, however, continue to exist as a idea. The descriptions of the the „new, positive“ heroes, the lines and the structure of the plot continue to repeat themselves, the traditions of the social realism are observed to a full extent. Analysis of the romantic narrative shows that, regardless of the entry of a new generation of authors in the literature and liberal trends in the prose, that started with the Krhuschev „thaw,“ communistic ideals appear in the theme of love, as well. Future is only for such love that arises and forms between ideologically correctly thinking people, the grounds of whose love is – according to the principles of the communist morals – friendship, common goals and work in the building of the communism. The objects of the love of the „positive heroes“ (definition of the acanthi in the sense of the Actantial Model of A.J.Greimas) either live according to the „correct“ communistic values, or they have to change. This is the only way how a happy soviet family can be attained. In the novels of the beginning of the 1960’s, the puritanism of the social realism is still preserved. A more liberal attitude towards sexual relationships is attributed to the „negative“ heroes. Of the five authors whose works were researched, three – Zigmunds Skujiņš, Dagmāra Zigmonte un Ilze Indrāne – came into literature in the mid or late 1950’s, and, compared to Anna Brodele and Vilis Lācis, were considered the new generation of the writers. The research shows that Zigmunds Skujiņš stands out among the new writers, particularly because of his colorful and emotional description of the characters. Nevertheless, it would be inappropriate to draw conclusions on the relative contribution of certain writers in the deconstruction of the canon of the social realism within this master’s thesis. If such conclusions were a goal, the amount of the sources of the litarature and the writers analysed would have to be increased. Keywords: romantic narrative, romantic novel, socialist realism, Khrushchev‘s „thaw“, Latvian socialist literature, literature of the 1960’s, popular culture, popular novel, communistic morals.