| dc.description.abstract | Šī pētījuma izpētes objekts ir bijušās Dienvidslāvijas valstu attiecības drošības jomā. Darba autore, ņemot vērā nesenos konfliktus Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadalīšanās laikā un to aktualitāti, pēta drošības kompleksa izpausmes Dienvidslāviju agrāk veidojušo valstu - Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas, Maķedonijas, Melnkalnes, Slovēnijas un Kosovas - vidū no 1999.gada, kad Slovēnija tika uzaicināta uzsākt sarunas par iestāšanos ES un kad NATO realizēja gaisa uzbrukumus bijušajai Dienvidslāvijas teritorijai (būtībā Serbijai). 1999.gads var tikt atzīmēts kā jaunu iespēju un cerību atskaites punkts.
Par pētījuma mērķi kļuva pierādīt, ka pētāmo valstu starpā pastāvošās attiecības drošības jomā rada priekšnoteikumus drošības kompleksa esamībai, un pēc secinājumu izdarīšanas par drošības kompleksa izpausmēm un izaugsmi pēdējo 17 gadu laikā, nobeigumā prognozēt tā nākotnes attīstības variantus. Tika izvirzīta hipotēze - drošības kompleksa pastāvēšana bijušo Dienvidslāvijas valstu starpā nodrošina ilgtermiņa stabilitāti.
Pētījums tika veikts 4 analīzes līmeņos, balstoties uz Kopenhāgenas skolas pārstāvju Barija Buzana, Oles Vīvera un Jāpa de Vildes izstrādāto reģionālā drošības kompleksa teoriju. Valstu iekšējais izpētes līmenis liecināja, ka vairums reģiona valstu ir vājas sociālpolitiskās saliedētības ziņā un tām aktuālās problēmas un draudi ir kopīgi. Valsts-valsts izpētes līmenī tika skaidrotas aktieru draudzīgās sāncensības attiecības (izņemot Serbijas-Kosovas gadījumu), kas sakņojas ļoti līdzīgās ārpolitiskās prioritātēs. Reģions-reģions izpētes līmeņa informācija norādīja uz valstīm raksturīgo tendenci mijiedarboties vispirms savā starpā, tad Balkānu arēnā un visbeidzot ar ES un NATO kā kaimiņu reģioniem. Reģions-lielvara izpētes līmenī tika secināts, ka ārējo spēku (ES, NATO un citu organizāciju, kā arī ASV un Krievijas) klātbūtne reģionā veido pārklājumu un sniedz pozitīvu ieguldījumu kompleksa iekšējo attiecību normalizēšanā un stabilizēšanā.
Darba noslēgumā tika secināts, ka bijušo Dienvidslāvijas valstu drošības problēmas un formulētie aktuālie draudi ir tik cieši saistīti, ka tie likumsakarīgi nevar tikt risināti šķirti, līdz ar to pētāmās valstis veido drošības kompleksu. Drošības kompleksa pastāvēšana Serbijas, Maķedonijas, Melnkalnes, Bosnijas un Hercegovinas, Slovēnijas, Horvātijas un Kosovas starpā nodrošina ilgtermiņa stabilitāti, jo pēc būtības valstis nespēj darboties cita drošības reģiona veida ietvaros, kur tās spētu risināt savas attiecības dialogu formā, pakāpeniski fokusējoties uz kopīgajiem dienaskārtību jautājumiem un atstājot nesaskaņas pagātnē. Drošības kompleksa ietvaros valstu valdības tiecas draudzēties, kamēr sabiedrības pamazām mācās atmest stereotipizāciju, neveselīgu nacionālismu un neiecietību. Drošības kompleksa radītā stabilitāte reģionā balstās uz indivīdu apziņu par tā efektivitāti. | en_US |
| dc.description.abstract | Anotation
The object of this research is the relationship among the states of former Yugoslavia. As the recent conflicts during the dissolution of the Socialist Federal Republic of Yugoslavia had become quite topical this paper is dedicated to the features of the security complex in Serbia, Bosnia and Herzegovina, Croatia, Macedonia, Montenegro, Slovenia and Kosovo since 1999 when Slovenia was invited to start accession talks with the EU and when NATO bombed the territory of former Yugoslavia (more precisely – Serbia). 1999 became a watershed of new opportunities and hopes.
The aim of this study was to prove that the relationship among mentioned states in the security field form preconditions for the existence of security complex. Besides after drawing conclusions about the development of security complex during last 17 years, some forecasts about its further development were to be done. The hypothesis of this paper – the eksistence of security complex among former Yugoslavian states ensure a longterm stability.
The research was done in 4 levels of analysis based on the regional security complex theory developed by representatives of the Copenhagen School Barry Buzan, Ole Wæver and Jaap de Wild. The level of inner-state analysis witnessed the fact that most of the states are weak in terms of sociopolitical cohesion because of the common problems and threats they face. State-state level of analysis explained the relationship of friendly rivalry among actors (except the case of Serbia-Kosovo) that are founded in very similar foreign policy priorities. The information of region-region level indicated the common tendency of former Yugoslavian states to interact first among themselves, second in Balkan arena and last with ES and NATO as neighbouring reģions. Region-global power level of analysis stated that presence of external powers (the EU, the NATO and other organizations as well as the USA and Russia) in the region form overlay and give positive input to normalize and stabilize the inner relations of complex.
As the security problems and securitized threats of the former Yugoslavian states are so interconnected that they cannot be resolved separately, the states form a security complex. Its existence provides longterm stability because states cannot effectively operate in other type of security region. They now can carry negotiations in terms of dialogue gradually focusing on the joint issues leaving the disagreements behind. Within the framework of security complex the governments are aspired to be friendly while societies are by degrees learning to abandond stereotypes, harmful nationalism and intolerance. The stability of security complex is based on the awareness of individuals about its efficiency. | en_US |
