Patvēruma meklētāju un bēgļu starptautiskā aizsardzība

Abstract

Patvēruma meklētāji un bēgļi vienmēr ir bijuši daļa no Eiropas vēstures, tomēr aizgājušajā gadsimtā viņu skaits un to uzņemšanas veidi dramatiski ir svārstījušies, atkarībā no dominējošā politiskā, militārā un sociālā klimata. 1951. gada Konvencija par bēgļa statusu un citi instrumenti garantēja patvēruma meklētāju un bēgļu minimālās juridiskās un cilvēktiesības. Mūsdienās lielais cilvēku skaita pieaugums, kas šķērso daudzas pasaules valstis labākas ekonomiskās dzīves meklējumos, Eiropas plānotā paplašināšanās, pēdējos gados drošības sistēmas pasliktināšanās un globālais karš pret terorismu veicināja patvēruma politikas pārvērtēšanu un arī vēlākās likumdošanas izmaiņas. Šo problēmu apskatu savā darbā „Patvērumu meklētāju un bēgļu starptautiskā aizsardzība”. Pēdējos dažus gadus pasaules sabiedrība runā par „patvēruma krīzi”, tāpēc, vai mēs varam apgalvot, ka patvēruma režīms ir zaudējis savu sākotnējo un vēsturisko nozīmi? Šobrīd patvēruma piešķiršanas prakse var izraisīt starptautiskās patvēruma sistēmas eroziju un nākotnē apdraudēt patvēruma meklētāju un bēgļu dzīvības. Šobrīd Eiropas valstis aizsākušas jau otro savas imigrācijas patvēruma politikas reformas posmu, kad ir iespēja likumdošanu uzlabot tādos jautājumos, kā patvēruma meklētāju un bēgļu „nastas” efektīvāka sadale starp valstīm un kopējas patvēruma sistēmas attīstīšana un lēmumu pieņemšanas taisnīgāka un ātrāka pieņemšana attiecībā uz cilvēkiem, kas cenšas iegūt patvērumu. Apvienoto Nāciju Organizācijas Komisariāts Bēgļu jautājumos jau izstrādājis nacionāla, Eiropas un vispasaules rakstura ierosinājumus problēmas risināšanā. Kā viens no risinājumiem ir centralizētu patvēruma meklētāju pieteikumu saņemšanas centru izveidošana, kur atsevišķu kategoriju patvēruma meklētāju lūgumi tiks ātri un efektīgi izskatīti, savukārt noraidītie patvēruma meklētāji nekavējoties tiks atgriezti valstīs, ar ko Eiropai ir parakstītas atpakaļuzņemšanas vienošanās. Nacionālās imigrācijas un patvēruma sistēmas kļūs aizvien stingrākas. Papildus resursi kapacitātes palielināšanai tiks piešķirti nabadzīgajām Āfrikas, Āzijas u.c. valstīm, no kurām nāk lielākā daļa patvēruma meklētāju – un ja šis projekts izrādīsies veiksmīgs un aizsardzības standarti bēgļu izcelsmes reģionu valstīs uzlabosies, patvēruma meklētāju skaits Eiropā būtiski samazināsies.

Refugees have always been a part of Europe’s landscape, but in the last century their numbers and the type of reception they received fluctuated dramatically, depending on the prevailing political, military and social climate. The 1951 Convention relating to the Status of Refugees and other instruments guaranteed refugees minimal legal and human rights. Nowadays the large increase in the number of people moving across the world in search of a better economic life, Europe’s planned expansion and, in the last few years, the deteriorating security situation and the global war on terror, that shaped the continent’s asylum debate and its latest raft of legislation. This problem I tried to look at my study “International protection of asylum seekers and refugees”. Some few years the world’s society speaks about asylum crisis, because of this can we make an assertion that asylum regime lost his original and historical consequence. Currently existing practice for asylum assignation could lead to the erosion of the global asylum system and jeopardize the lives of future refugees. With Europe itself now moving into a second stage of immigration and asylum reform, there was a fresh chance to refine or strengthen legislation particularly in such areas as sharing the refugee burden more equitably between countries and creating a common system for asylum processing to produce both: fairer and faster decisions for people trying to enter the bloc. More ambitiously, UNHCR has already tabled a set of national, European and global proposals. These include the establishment of centralized reception centres where certain categories of asylum seekers entering the EU would be processed speedily and efficiently by multi-national teams. Rejected applicants would be returned promptly to countries with which Europe had already negotiated readmission agreements, again under EU rather than national auspices. Nationally, immigration and asylum systems would be strengthened. Additional resources would be earmarked to help build capacity in poor countries in Africa, Asia and elsewhere who receive the bulk of the world’s uprooted peoples and the refugees themselves—the message being that if this project was successful and protection standards in regions of origin improved, the number of asylum seekers travelling further a field to Europe would be reduced.