Paolo Sorrentino filmu valoda un naratīvs klasiskā kino kanona kontekstā
Author
Gailāne, Gunita
Co-author
Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu fakultāte
Advisor
Freibergs, Viktors
Date
2014Metadata
Show full item recordAbstract
Darbā apskatīta un analizēta kino valoda, kas ietver gaismas, krāsu, kameras, vienojošu motīvu un intertekstualitātes izmantojumu, un naratīvu klasiskā kino kanona kontektā reţisora Paolo Sorentino (Paolo Sorentino) pilnmetrāžas filmās „Ģimenes draugs”, „Mīlestības sekas”, „Šai jābūt īstajai vietai”, „Il Divo” un „Dižais skaistums”. Kā pētniecības galvenais problēmjautājums darbā izvirzīts noskaidrot, vai režisors filmās izmanto noteiktu kino valodu un naratīva struktūru. Darbā apskatīta autorkino teorija, kas palīdz iezīmēt vienam autoram raksturīgus paņēmienus. Rezultātā darbā apkopota teorētiskā literatūra par semiotiku, naratīva teoriju un autorkino teoriju. Darba metodoloģijas daļā aprakstīta naratīva analīze, semiotiskā analīze un daļēji strukturētas intervijas veikšana. Analīžu rezultātā iegūtie empīriskie dati liecina, ka režisoram Paolo Sorentino ir raksturīga specifiska kino valoda, kas attīstīta filmu no filmas, kā arī ir vienota nartīva struktūra. Master thesis discusses and analyses cinematic language which include use of lights on the set, colour, camera movemnet, unifying theme and use of intertextuality, and narative structure in context of classical cinema canon of Italian director Paolo Sorentino‟s feature-length films “Family Friend”, “Consequences of Love”, “This Must Be The Place”, “Il Divo” and “The Great Beauty”. The main concern of the paper is to ascertain whether director uses certain film language and narative structure within all of his films. To be able to answer the key question paper discusses auteur theory. As a result the paprer summarizes the theoretical literature on semiotics, notion of narrative theory, and auteur theory. Paper includes summary of methodology on narrative analysis, semiotic analysis and semi-structured interviews. Empirical results suggest that director Paolo Sorentino can be charactarezed by a specific film language that has been developed and used film by film, as well as narative structure.