Maģiskā reālisma semiotika filmās

Abstract

Maģiskais reālisms ir grūti definējams termins, bet viena no tā galvenajām iezīmēm ir dažādu sociālu un psiholoģisku aspektu izpausme. Šī maģistra darba mērķis ir filmu ‘Pusnakts Parīzē’, ‘Pī dzīve’ un ‘Putncilvēks’ semiotiska analīze, balstoties uz Kristiana Meza filmu semiotikas teorijām, tai pašā laikā analizējot arī maģiskā reālisma elementu pielietojumu šajās filmās. Analīze parāda, ka maģiskais reālisms tiek izmantots, lai runātu par tādiem aspektiem, kas maģisko reālismu cieši sasaista ar traumas diskursu. Tomēr nav novērojams, ka režisori izmantotu konkrētu sintagmātiskos tipus, lai uzsvērtu maģiskā reālisma idejas, lai gan redzams, ka ar dažu tipu palīdzību ir iespējams gan salīdzināt, gan satuvināt reālo un nereālo pasauli maģiskā reālisma darbos.

It is difficult to define the ever-popular concept of magic realism, but it is clear that the mode is used in art to express various issues. The present thesis aims to do a semiotic analysis of ‘Midnight in Paris’, ‘Life of Pi’ and ‘Birdman’, using Christian Metz’s Grand Syntagmatique, exploring the elements of magic realism. The analysis shows that elements of magic realism are used to express social and psychological issues that connect magic realism with the discourse of trauma. However, there is not a unifying pattern of syntagmatique types in films that convey ideas of magic realism. Nevertheless, certain syntagmatic types can help both contrast and bring together the real and the unreal in magic realist works if it is necessary for the benefit of the characters or the audience.