Pieteikumu izskatīšanas atteikšanas regulējums administratīvajā procesā

Abstract

Administratīvā procesa likuma 191.1pants paredz tiesneša tiesības atteikties izskatīt pieteikumu, ja tas ir acīmredzami nepamatots, acīmredzami nepieļaujams vai objektīvi nesaprotams. Šāds regulējums ievērojami ierobežo personu tiesības uz pieeju tiesai, tomēr teorijā tas ir pētīts maz, kā arī nav konsekventas tiesu prakses tā piemērošanā. Darbā ir pētīts 191.1pantā ietverto pieteikuma izskatīšanas atteikšanas pamatu saturs un efektivitāte, kā arī analizēti citi ar regulējumu saistītie procesuālie jautājumi. Pētījuma rezultātā ir noteikts acīmredzami nepamatotu pieteikumu institūtā ietverto priekšnoteikumu saturs, kā arī secināts, ka pieteikuma objektīvā nesaprotamība un acīmredzamā nepieļaujamība ir nelietderīgi iekļauta 191.1panta regulējumā. Tāpat darbā ir ierosināta procesuālo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu ierobežojoša regulējuma ieviešana Administratīvā procesa likumā.

Article 1911 of Administrative Procedure Act provides that judge shall refuse to consider the application if it is manifestly unfounded, manifestly inadmissible or objectively incomprehensible. Such regulation restricts the rights of access to court, however, it is little studied in doctrine and also there is no clear and consistent case law applying mentioned regulation. The aim of the current thesis is to explore the content and effectiveness of the Article 1911 as well as analyze other related procedural issues. As the result of the research is defined manifestly unfounded applications institute contained preconditions content, concluded that objectively incomprehensible and manifestly inadmissible application institute is inexpediently included in Article 1911. Also it is proposed to establish abuse of procedural rights restricting regulation in the Administrative Procedure Act.