Mutiskā tulkošana Latvijas Republikas ārlietu dienestā no 1918. līdz 1940.gadam

Abstract

Maģistra darba mērķis bija noskaidrot vai Latvijas ārlietu dienestā laikā no 1918. līdz 1940. gadam starptautiskajā saziņā tika izmantota mutiskā tulkošana, vai arī tai tika atrasta kāda cita alternatīva valodas barjeras pārvarēšanai. Analizējot diplomātu biogrāfijas, Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošos materiālus par ārlietu dienestu un publikācijas laikrakstos, var secināt, ka Ārlietu ministrija parasti neizmantoja tulku pakalpojumus, bet bija darbinieki, kuri labi pārvaldīja attiecīgo svešvalodu un nepieciešamības gadījumā pildīja tulka pienākumus. Tā kā lielākā daļa darbinieku pārvaldīja franču, angļu, vācu un krievu valodas, tad saziņa starptautiskajā vidē neradīja īpašas problēmas. Liela daļa diplomātu pirms vai pēc darba ārlietu dienestā strādāja par tulkiem.

The goal of the master thesis was to determine whether the Foreign Service of Latvia used interpreting in the international communication from 1918 to 1940 or there was an alternative to overcome the language barrier. Analyzing the information mentioned in the biographies of diplomats, materials in the Latvian State Historical Archives and articles in the newspapers, it was concluded that the Ministry of Foreign Affairs did not normally hire interpreters, but, in case of necessity, the employees with good knowledge of the required language acted as interpreters. The communication on the international level was not adversely affected as the majority of employees spoke French, English, German and Russian. Many diplomats worked as interpreters before or after their activities in the Latvian Foreign Service.