2. tipa cukura diabēta pacientu individualizēta terapija un tās nozīmēšanas kritēriji atbilstoši fenotipam

Abstract

2.tipa cukura diabēts ir hroniska slimība,kuras izplatība strauji pieaug visā pasaulē.Neraugoties uz izstrādātām vadlīnijām ārstiem,kā sākt2.tipaCD ārstēšanu,ne visi pacienti sasniedz mērķa glikēmiju un glikēta hemoglobīna(HbA1c)līmeni.Izpētīti228akūti hospitalizēti 2.tipaCD pacienti,kuri ārstējās no2013.gada janvāra līdz2014.gada septembrim.Liela uzmanība pievērsta pacientu bioķīmiskajiem radītājiem:triglicerīdi(TG), c-peptīds,HbA1c,GFĀ,ĶMI,ārstam,kas ārstēja noteiktu pacientu,terapijas izvēlei,pacientam izrakstoties no stacionāra. Fenotipiski pacienti sadalīti četrās grupās.Pirmajā grupā bija73pacienti ar hronisku nieru slimību(GFĀ<60ml/min/1,73m2),otrajā– 31pacients ar aptaukošanos(ĶMI>30 kg/m2),66cilvēki bija vecāka gadagājuma pacientu grupā(>65 gadu veci),58pacienti iekļauti grupā ar agrīnu diabētu(mazāk kā10gadi kopš diagnozes noteikšanas).Adipoziem pacientiem,izrakstoties no stacionāra,ārstēšana uzsākta visbiežāk ar insulīna un metformīna kombināciju.Hronisko nieru slimības pacientiem,vecāka gadagājuma un agrīna 2.tipaCD grupā,ārstēšanu uzsāka ar insulīna monoterapiju60%,33%un 38%gadījumu attiecīgi. Insulīna monoterapija pielietota slimniekiem ar c-peptīdu no0,1līdz0,5ng/ml(p<0,05)un ar c-peptīdu no0,6 līdz0,9ng/ml.Pacientiem ar c-peptīdu no 1līdz2ng/ml,visbiežāk nozīmēja metformīna kombināciju ar insulīnu,bet dipeptidilpeptidāzes-4 inhibitoru (DPP-4i) un metformīna kombinācijas ar insulīnu pielietoja 25%pacientu ar c-peptīdu>2ng/ml.Personām ar TG 7-5,6mmol/l ārstēšanā pielietoja galvenokārt metformīna kombināciju ar insulīnu(p<0,05),turpretim vairāk,nekā50% slimnieku ar TG<1,7mmol/lvisbiežāk uzsāka ārstēt ar insulīna monoterapiju.Pacientiem ar TG >5,7mmol/l DPP-4i kombinācijas ar metformīnu un insulīnu bija pirmā terapijas izvēle 41% gadījumu(p<0,05).Pēc pētījuma rezultātiem netika atrasta saistība starp HbA1c līmeni un pielietotu ārstēšanu.Pacientiem ar HbA1c<7% un no 7% līdz 7,9% pirmās izvēles medikaments bija insulīns.Turklāt insulīns bija arī biežāk pielietots slimniekiem ar HbA1c 8% un vairāk(p<0,05),tomēr nedaudz retāk izmantoja to kombināciju ar metformīnu. Pacientu ārstēšanā piedalījās pieci ārsti,no kuriem trīs izvēlējās ārstēt savus slimniekus visbiežāk ar insulīna monoterapiju.Viens ārsts no pieciem pielietoja galvenokārt insulīna kombināciju ar metformīnu,savukārt piektais ārsts deva priekšroku DPP-4i/metformīna kombinācijai ar insulīnu.Biežākā kombinācija adipoziem slimniekiem,ko ārsti ieteica lietot–bija insulīns kopā ar metformīnu,pārējās grupās–insulīns.Slimniekiem ar zemu c-peptīdu visbiežāk pielietoja insulīna monoterapiju,bet metformīna un DPP-4i kombinācijas ar insulīnu iesaka lietot pacientiem ar augstāko c-peptīdu.Jo augstākā līmenī bija triglicerīdi,jo biežāk pielietoja insulīna monoterapiju, bet jo lielākā līmenī–izmantoja DPP-4i un metformīna kombinācijas ar insulīnu.Noskaidrots,nav nozīmesglikētā hemoglobīna vērtībai medikamentozās terapijas izvēlē.Pielietotā ārstēšana ir atkarīga no ārstējošās personas.

T2DM is a chronic disease that is rapidly increasing in prevalence over the world.Despite a number of guidelines for physicians how to start treatment,not all patients achieve target glycaemia and glycated hemoglobin level.There were studied 228 acutely hospitalised patients with T2DM treated from Jan.2013 to Sep.2014.The greatest attention was paid to the patients’ biochemical analyses,such as triglycerides,c-peptide,HbA1c and prescribed treatment,as well as BMI,the physician treated each patient and prescribed therapy after discharge. Phenotypically patients were divided into 4 major groups.The first group included 73 patients with chronic kidney disease(GFR<60ml/min/1,73m2),the second–31 patient with obesity(BMI>30kg/m2),66 persons represented older patients group(>65 years old) and 58–with early diabetes(<10 years.For patients with obesity after discharge treatment was started with insulin and metformin combination.Chronic kidney disease group,elderly patients and patients with early diabetes were treated more often with insulin alone 60%,33% and 38% of cases respectively.Insulin monotherapy was used for patients with c-peptide 0,1-0,5ng/ml(p<0,05)and with c-peptide 0,6-0,9ng/ml.For patients with c-peptide 1-2ng/ml was used metformin combination with insulin mostly, but 25% of patients with c-peptide more than 2ng/ml were treated most commonly with DPP-4i/metformin combination with insulin. For patients with TG level from 1,7-5,6mmol/l was used metformin together with insulin after discharge (p<0,05), but in case of TG <1,7mmol/l–only insulin alone.41% of patients with TG >5,7mmol/l were treated with DPP-4i/metformin combination with insulin(p<0,05). For patients with HbA1c<7% and from 7% to 7,9% the main choice of treatment was insulin. However, patients with HbA1c 8% and more were treated with insulin more commonly (p<0,05), less frequently were applied insulin combination with metformin. There were five physicians who treated patients. Three of them treated their patients more often with insulin alone. One treated patients mostly with combination of insulin and metformin; the fifth physician preferred DPP4i/metformin combination with insulin.The most common prescribed anti-diabetic drugs for obese patients was insulin combination with metformin, but in other groups – insulin alone. For patients with low c-peptide more often was used insulin monotherapy; metformin and DPP-4 inhibitor combinations with insulin was prescribed for patients with high c-peptide. In case of high triglycerides more frequently was recommended insulin alone,but patients with high triglycerides value DPP-4 inhibitors combinations with metformin and insulin was treated more often.There was no connections between HbA1c level and prescribed therapy, because regardless of its value insulin monotherapy was used more commonly.Prescribed therapy depends of treating person,but those results are not reliable because each physician hadpatients with different phenotypes.