Malkas apkures prakšu telpiskās iezīmes Rīgā: Grīziņkalna un Āgenskalna piemērs

Abstract

Maģistra darbā “Malkas apkures prakšu telpiskās iezīmes Rīgā: Grīziņkalna un Āgenskalna piemērs” no prakšu teorijas skatupunkta aplūkots malkas apkures prakses nozīmīgums uz ģeogrāfiskiem procesiem attiecīgajās Rīgas apkaimēs. Darba mērķis ir skaidrot urbānās malkas apkures prakses un to telpiskās saiknes šajās apkaimēs. Darbs veikts kā kvalitatīva vietas studija, kas balstās uz etnogrāfisku lauka pētījumu (ietver malkas apkures praktizētājus intervēšanu, teritorijas apsekošanu un novērošanu), teksta analīzi un interpretāciju saskaņā ar prakšu teorētiķu atziņām. Pētījums pierāda, ka pētījuma teritorijā malkas apkures prakšu izplatību ietekmē pieeja apkures infrastruktūrai un tās spēja dot siltumu. Šīm praksēm piemīt sociālekonomisks nozīmīgums, tās ir būtiska ārtelpas parādība: rada telpiskas struktūras, parādības, ietekmē iedzīvotāju mobilitāti.

The master’s thesis “Spatialities of stove heating practices in Riga: case study of Grīziņkalns and Āgenskalns” discusses the geographical significance of stove heating practices in two particular neighbourhoods of Riga, through the lens of practice theory. The aim is to explain urban stove heating practices and their spatial relations in the neighbourhoods. The study is conducted as a case study by ethnographic field work (includes interviews with practitioners and observations), text analysis and interpretation. The thesis shows that the spatial distribution of stove heating practices depends on access to certain heating infrastructure and on its capability to provide necessary amount of heat. Stove heating practices have distinctive socio-economic significance and they are relevant spatial phenomena, by creating physical structures and affecting geographic mobility.