Politiskās komunikācijas lomas analīze Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Abstract

Šis pētījums sniedz secinājumus, kas ir balstīti uz politiskās komunikācijas argumentācijas analīzi, par to, kā pašreizējā analītiskā pieeja politiskajā zinātnē var tikt pārveidota attiecībā uz Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu analīzi. Šis darbs koncentrējas uz politiskās komunikācijas raksturu EP vēlēšanu laikā Zviedrijā 2014.gadā, lai izpētītu to, vai politiskā komunikācija bija vairāk svarīga ES vai nacionālā līmeņa jautājumiem. Šī darba sākumpunkts ir mūsdienu kritika par otrās šķiras vēlēšanu teoriju un tās analītisko modeli, kuru 1980.gadā attīstīja pētnieki Reifs un Šmits. Saskaņā ar Reifu un Šmitu EP vēlēšanas tiek uzskatītas par otrās šķiras svarīguma vēlēšanu procesu un, kur politiskā komunikācija ir ļoti balstīta uz politisko komunikāciju, kas ir būtiska drīzāk nacionālā līmeņa jautājumiem nekā ES līmeņa jautājumiem. Šīs oriģinālās pieejas kritika ir balstīta uz argumentiem, ka ir nepieciešams izprast atsevišķi EP vēlēšanu procesa nosacījumus un neuzskatīt to kā otrā svarīguma vēlēšanu procesu vai kā otrās šķiras nacionālās vēlēšanas. Pēdējais EP vēlēšanu gadījums Zviedrijā sniedz rezultātus, kas daļēji apstiprina sākotnējos pieņēmumus. Pētījums satur analīzi no pieciem galvenajiem politiskajiem jautājumiem saskaņā ar balsstiesīgajiem iedzīvotājiem, kas bija vide un enerģija, darba tirgus, imigrācija un integrācija, ES un starptautiskie jautājumi, kā arī demokrātija un tiesības. Pētījuma rezultāts ir balstīts uz politiskās komunikācijas kvalitatīvās argumentācijas analīzi. Maģistra darba secinājumi ir balstīti uz pētījuma vēlēšanu manifestu rezultātiem ar kopējo rezultātu, kas izteic to, ka politiskā komunikācija bija svarīga ES līmeņa jautājumiem. Pētījums par EP vēlēšanām Zviedrijā un galveno nacionālo politisko partiju politisko komunikāciju vēlēšanu manifestos apstiprina mūsdienu kritiku par Reifa un Šmita teoriju. Politiskās komunikācijas aspekta pievienošana padarītu pašreizējo modeli daudz piemērojamāku nākamajām EP vēlēšanu analīzei. Atslēgas vārdi: politiskā komunikācija, otrās šķiras vēlēšanas, Reifa un Šmita teorija, Eiropas Parlamenta vēlēšanas, ES līmenis, nacionālais līmenis, argumentācija.

This study is providing conclusions, based on argumentation analysis of political communication, on how the current analytical approach in political science can be modified regarding the analysis of the European Parliament (EP) elections. The paper is focusing on the character of the political communication during the EP-elections in Sweden in 2014 in order to explore if the political communication was more relevant for EU- or national level issues. The starting point of the paper is the contemporary critique of the second order elections theory and its analytical model developed by scholars Reif and Schmitt in 1980. According to Reif and Schmitt the EP-elections are regarded as electoral process of the second order importance and where the political communication is highly based on political communication relevant for national level issues rather than EU-level ones. The critique of this original approach is based on arguments that EP-electoral process needs to be understood on its own terms and not to be regarded as electoral process of secondary importance or a second-order national elections. The case of latest EP-election in Sweden offers results which are partly confirming the original assumptions. The study contains the analysis of the five main political issues in accordance with the voting population which were environment and energy, labour market, immigration and integration, EU and international issues, and democracy and rights. The result of the study is based on a qualitative argumentation analysis of the political communication. The conclusions of the paper are based on results of the study of electoral manifestos with the overall result stating that the political communication was relevant for EU-level issues. The study of the EP-elections in Sweden and political communication within electoral manifestos of the main national political parties confirms contemporary critique of Reif and Schmitt theory. The adding of the political communication aspect would make the current model more applicable for the analysis of the future EP-elections.